Māra Kažociņa ieņem savrupu vietu Latvijas mākslas kopainā. Gleznotāju vispirms saistīja realitātes metaforisks traktējums. Viņa konsekventi tiecās piešķirt īstenībai citu, dziļāku jēgu, atsakoties no didaktiska satura un sīkmanīgām detaļām. Par to liecina vēl studiju laikā radītā kompozīcija "Spirāle" (1961), kuras nosaukums kļuvis par šīs izstādes nosaukumu. Tas lieliski raksturo visas viņas daiļrades būtību un viengabalainību vairāk nekā trīsdesmit gadu garumā.

Visam, kas saistījās ar glezniecību, amatu un prasmi, Māra Kažociņa pievērsās ļoti racionāli, tiecās izzināt, apgūt līdz pamatiem, meklējot savas mākslas sakņu un pasaules iespaidu savijumu iespējami harmoniskā līdzsvarā, ar apzinātu distancēšanos no padomju dzīves realitātes un tās reprezentācijas audeklos. Arī gleznieciskās izteiksmes ziņā Māras Kažociņas darbi ir lakoniski, robusti, askētiski, ar lielu nosacītības un stilizācijas pakāpi. Šāds apcerīgs, uz iekšējo pasauli vērsts, eksistenciāls vēstījums valdzināja skatītājus padomju dubultās morāles apstākļos, kālab Māras Kažociņas darbi tika ievēroti jau tolaik, un, izrādās, tas saglabājis aktualitāti arī 21. gadsimtā.

Par mākslinieci

Māra Kažociņa dzimusi 1936. gada 17. jūlijā Rīgā kordiriģenta, Latvijas Nacionālās operas un baleta teātra ilggadējā darbinieka, tenora Eduarda Kažociņa (1891–1965), komponista Kārļa Kažociņa brāļa, un valsts ierēdnes Lauras Kažociņas (1903–1944) ģimenē. Interese par mākslu Mārai radusies jau bērnībā, jo tēvs bija ne tikai talantīgs mūziķis, bet arī aizrautīgs amatieris gleznotājs. Mācoties Rīgas 3. vidusskolā, Māra sāka apmeklēt Arodbiedrību centrālā kultūras nama akvarelista Eduarda Jurķeļa vadīto Tautas tēlotājas mākslas studiju, bet papildus privāti mācījās pie tolaik jaunā gleznotāja Edgara Iltnera, kuru viņa uzskatīja par savu īsteno skolotāju.

Tad sekoja studijas Latvijas Mākslas akadēmijā Glezniecības nodaļā (1957–1963). No 1963. gada novembra līdz pat savai nāvei Māra Kažociņa strādāja par mākslinieci Rīgas Medicīnas institūtā, noformējot telpas, dekorējot pasākumus, darinot ilustrācijas rakstiem medicīnas izdevumos. Tomēr viņa nekad neaizmirsa par savu patieso misiju – būt gleznotājai. 1969. gadā Māra Kažociņa kļuva par Latvijas Mākslinieku savienības biedri un uzreiz aktīvi iesaistījās tās organizētajos plenēros, semināros, sabiedriskajā darbā. Gleznotājas mūžs aprāvās 1992. gada 26. augustā Ventspilī, kur viņu nogādāja no mākslinieku plenēra Pāvilostā. Māra Kažociņa apbedīta Rīgā, Meža kapos.

Māras Kažociņas gleznas atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) un Latvijas Mākslinieku savienības krājumā, Liepājas, Ogres un Talsu muzejos, Valsts Tretjakova galerijā Maskavā, kā arī privātajās kolekcijās Latvijā, Krievijā, Vācijā, Lielbritānijā un ASV.

Gleznotāja dzīves laikā sarīkoja vairāk nekā 20 personālizstādes, pēc viņas nāves organizētas vairākas piemiņas izstādes, tomēr tā ir pirmā Māras Kažociņas darbu izstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, kurai atlasīti vairāk nekā 30 audekli no LNMM un Patrika Markēviča kolekcijām.

Par izstāžu ciklu "Paaudze"

Ikviena paaudze pieder kādam laikmetam. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) izstāžu cikls “Paaudze” aizsākās 2016. gadā, fokusējoties uz 20. gadsimta otrās puses mākslu. Cikla programma tiek realizēta LNMM galvenās ēkas 4. stāva izstāžu zālēs un no 2021. gada arī 2. stāva labā spārna ekspozīciju telpās. Līdz 2021. gadam notikušas izstādes tādām ievērojamām Latvijas mākslas personībām kā Boriss Bērziņš, Felicita Pauļuka, Daina Riņķe, Henrijs Klēbahs, Līvija Endzelīna, Hilda Vīka, Gunārs Krollis, Džemma Skulme, Romualds Geikins.

2021.–2022. gadā notiks izstādes Jānim Pauļukam, Mārai Kažociņai, Jānim Karlovam un Intai Celmiņai. Turpmākajos gados sagatavošanā ir izstādes Birutai Baumanei, Leai Davidovai-Medenei, Rolandam Kaņepam, Leo Jānim Briedītim, Gunāram Cīlītim, Guntim Strupulim, Rūsiņam Rozītem.