Pirmā soli pretim izlīgumam spērusi Magones mamma un kādā vakarā zvanījusi meitai. Tai brīdī dzejniecei nav bijusi dūša atbildēt, tāpēc viņa pēc neilga laika mammai atzvanījusi: “Cik sirdij viegli palika, jūs pat nevarat iedomāties. Cik liela emociju muca, kas apkrauta ar akmeņiem, nogrima kā purvā…” saka Magone.
“Mamma tomēr gados, mammai ir daudz visādu slimību… Ja nu kādu dienu es vairs nevaru pateikt “mamma”,” spriež dzejniece.
Jau no pirmajiem sarunas mirkļiem skaidrs, ka mamma ir tā pati vecā, kāda bijusi agrāk, pirms strīda.
Pirms kāda laika Magone publiski stāstīja par to, kā sākotnēji mamma aicinājusi viņu ar Žani kopā dzīvot un saimniekot, bet pēc laika padzinusi no mājas. Tolaik šķiršanās bija skarba un Magone stāstīja, ka mamma tā arī pateikusi: “Ne man mazbērni, ne man meita, viņai manis nav.”