Rubenis stāsta, ka tas arī nenozīmējot to, ka mēs paši, neinvestējot savus spēkus, enerģiju, meklējumus, vienkārši attīstītos un augtu.

"Principā ir daudzi cilvēki, kuri, es atļaušos sacīt, iestrēgst pusaudžu vecumā, un tā arī veģetē līdz sirmiem matiem,"

viņš saka.

Viņaprāt, dzīve ir domāta kā vieta katra izaugsmei.

"Cilvēka apziņa ir tā kā tāda saspiesta atspere, kura grib iztaisnoties. Tā kā cilvēka apziņai ir raksturīga vēlme izplesties, augt, respektīvi – tā ir tāda dabiska, iekšēja nepieciešamība, kuru mēs varam nobremzēt un apstādināt. Ja mēs necīnāmies ar to, tad mūsos visu mūžu mājo šī dabiskā nepieciešamība augt, paplašināties," atklāj Rubenis.

Kontemplācijas skolotājs, kuram šajā decembrī aprit apaļi sešdesmit, skaidro, ka pats atrodas tādā dzīves posmā, kurā viņš diezgan daudz atskatās uz savu dzīvi: "Pārlasu šo dzīvi vēlreiz ar citām acīm, izvērtējot, ko es šobrīd varbūt būtu darījis savādāk. Izvērtējot arī to, kā tas dzīves ceļš, kuru es esmu gājis, ir veidojis un ietekmējis mani."

Rubenis to saista ar kādu svarīgu tēmu – izlīdzināšanos ar savu dzīves stāstu. "Ziniet katram cilvēkam tas dzīves stāsts ir tāds, kāds tas ir. Nevienam nav ideāls, vai ne? Tā ir diezgan svarīga lieta šī vārda dziļā nozīmē – izlīdzināties ar savu tapšanas stāstu," norāda tostarp vairāku grāmatu autors. "Tas ļauj tā mierīgāk paskatīties uz dzīvi un arī tā mierīgāk mēģināt sajust, kam tu patiešām no sirds vēlētos ziedot savus atlikušos gadus."

Viņam ir saprotams, ka sešdesmit gadu vecumā priekšā vēl ir samērā neliels laika nogrieznis, kurā cilvēks kļūst pietiekami brīvs: "Savā ziņā šis ir skaists laiks, kurā tev nav nekādā veidā nekas jāpierāda vai jāapliecina, kas ir normāli mūsu jaunībā. Tas ir svarīgākais. Tas mans jautājums, kā ieklausīties savā sirdī, savā dvēselē un darīt nešauboties to, ko es tur dzirdu. Tas ir tas, kas raksturo kaut kā šo periodu manā dzīvē."

Noskaties visu raidījumu "Ar dziesmu par dzīvi"!