"Sienas tapete, liftu mūzika... nevis sekss, bet masturbācija," šādus epitetus bieži ir saņēmis amerikāņu smooth jazz mūziķis Kenijs Džī, pilnajā vārdā Kenets Goreliks (Kenneth Gorelick). Filma "Listening to Kenny G", kas ir ceturtā no dokumentālo filmu sērijas "Mūzikas lāde" ("Music Box"), pašlaik skatāma "LMT Viedtelevīzijā". 

"Mūzikas lādi" radījis režisors Bils Simonss ("Andre The Giant", "Showbiz Kids") - tā iecerēta kā sērija par zīmīgiem pieturas punktiem populārās mūzikas vēsturē. Pirmā filma vēstīja par mūzikas festivālu "Vudstoka 99", kas norisinājās 1999. gadā militārajā bāzē Romā, ASV. Festivāls, kas bija iecerēts kā idilliska atbilde 1969. gada pirmajam Vudstokas festivālam, izvērtās par agresīvu, postošu dubļu un uguns dumpi.

Otrā filma turpināja stāstu par deviņdesmitajiem. Filmas "Jagged" centrā bija kanādiešu dziedātāja Alanisa Morisete un un viņas albums "Jagged Little Pill".

Trešā filma "DMX: Don't Try to Understand" arī vēstīja par vienu no festivāla "Vudstoka 99" varoņiem - reperi DMX. 

Džezs ir viegls, bet ienākumi "smagi"

Kenijs Džī uzauga Sietlā, vidusmēra ebreju izcelsmes amerikāņu ģimenē. Tēvs, protams vēlējās, lai Kenets pēc studijām pārņem viņa santehnikas kompānijas biznesu, taču jaunais vīrietis bija iemīlējis džeza mūziku, prasmīgi apguvis saksofonu un jau piepelnījās dažādos vietēja mēroga koncertos. Tēvs atļāva dēlam vēl mazliet "padauzīties", un Kenijs drīz iekļāvās pianista Džefa Lorbera (Jeff Lorber) grupā.

Biežs Lorbera koncertu apmeklētājs bija mūzikas izdevniecības "Arista Records" prezidents Klaivs Deiviss (Clive Davis), kurš ievēroja, ka publika īpaši jūsmīgi uzņem tieši Kenija saksofona spēli. Viņš drīz piedāvāja jaunajam censonim atsevišķu izdevniecības līgumu. Pirmie ieraksti popdziesmu žanrā, sadarbībā ar dažādiem komponistiem, atnesa pirmos nelielus panākumus, taču pagrieziena punkts notika 1986. gadā, kad savu instrumentālo solo dziesmu "Songbird" Kenijs izpildīja Džonija Kārsona TV šovā, to nesaskaņojot ar šova producentiem. Protams, no vienas puses viņš saņēma milzīgus pārmetumus no šova veidotājiem, taču no otras - iemantoja pilnīgi jaunu auditoriju. Dziesmai tika uzfilmēts video, un pats Klaivs Deiviss personīgi pirmo reizi mūžā visām radiostacijām nosūtīja vēstuli ar personīgu lūgumu atskaņot šo kompozīciju. 

"Jau pēc pusgada Džonija Kārsona šova komanda mani lūdza atkal uzstāties - izpildīt vēlreiz tieši šo dziesmu,"

filmā stāsta Kenijs Džī.

Video: Kenny G "Songbird".

Kenija Džī zvaigzne iemirdzējās arvien spožāk, uzrunājot pilnīgi jaunu, iepriekš neaizsniegtu auditoriju - sievietes vecumā no 25 līdz 40 gadiem. Viņa mūzika sāka skanēt teju visās popmūzikas radiostacijās, tā skanēja birojos, automašīnās un drīz, lielā mērā pateicoties tieši Kenija Džī fenomenam, ASV parādījās pirmās atslodzes mūzikas jeb smooth jazz radiostacijas. Cilvēki bija izslāpuši bet kaut kā skaista un romantiska. 

Džeza mūzikas kritiķi un arī džezmeņi nelabprāt atzina Kenija Džī mūziku par džezu, dēvējot to par vieglu, gaišu popdžeza mūziku, taču, kamēr tradicionālie džezmeņi ne vienmēr spēja pilnvērtīgi pelnīt iztiku ar savu mūziku, Kenijs ar savu vieglo džezu pelnīja "smagi". Viņš kļuva arī par vienu no pirmajiem desmit tolaik jaunā zīmola "Starbucks" akcionāriem - gudra investīcija, kā vēlāk izrādījās. Un kopumā karjeras laikā viņš spēja pārdot vairāk nekā 75 miljonus sava "vieglā džeza" ierakstu, kļūstot par vislabāk pārdoto instrumentālistu popmūzikas vēsturē.

Nīdēji un fani

Filmu pēc Simonsa uzaicinājuma, veidoja režisore Penija Leina (Penny Lane), kura pirms tam kino pasaulē bija atzīmējusies ar tematiski pavisam citas ievirzes darbiem - filmām par Ričardu Niksonu un Sātana baznīcu ("Church of Satan").

Stāstot par Keniju Džī viņa mēģina šķetināt iemeslus naidam džeza profesionāļu aprindās pret Keneta daiļradi. Filmā minēta epizode, kurā džeza ģitārists Mets Metinī (Pat Metheny) atklātā vēstulē pamatīgi kritizē Keniju Džī, dēvējot viņa mūziku par "jaunu zemāko punktu mūsdienu kultūrā". Pats Kenijs šo tradicionālo džezmeņu attieksme dēvē par džeza policiju, kas viņu kritizē par džeza vārda nonivelēšanu.

Režisore atsedz plaisu starp mūzikas profesionāļiem, kas atklāti izsmej viņa mūziku, un Kenija Džī faniem, kuri pie viņa mūzikas precas, dzemdē un ieņem bērnus, veidojot īpašu saikni ar mūziķi. 

Džeza kritiķis Džeisons Kings filmā saka: "Tas nevar tā būt, ka miljoniem cilvēku ir vienkārši stulbi, bet Pets Metinī ir tas gudrais."

Filmā atklājas, ka Ķīnā Kenija Džī melodija "Going Home" daudzus gadus kalpo kā oficiāls signāls darbadienas noslēgumam. Kenijs atminas, ka reiz neapdomīgi šo dziesmu Ķīnā nospēlējis koncertprogrammas vidū, un publika piecēlās kājās un devās prom.

Pats Kenijs Džī, būdams jau 65 gadus vecs, mūsdienās turpina regulāri vingrināties saksofona spēlē, viņš ir kļuvis par vienu no labākajiem golfa spēlētājiem mūziķu vidū, viņš prasmīgi vada lidmašīnu un būtībā vēlas "būt labākais it visā". 

Pēdējos gados viņš sācis arī vairāk atsaukties uz džeza vēsturi, gan koncertos spēlējot džeza standartus, gan savā jaunākajā albumā "New Standards" iestrādājot saksofonista Stena Getsa (Stan Getz, 1927-1991) samplus, tādējādi radot virtuālu duetu ar šo vecmeistaru. 

Filmas nobeigumā viņš atklāj, ka ir drošs, ka kādreiz saņems arī prestižo "Oskara" balvu par labāko mūziku filmai. Ja nosprauž mērķi un uz to iet, nekas nav neiespējams.

Filmas "Listening to Kenny G" reklāmas rullītis.

Raksts tapis sadarbībā ar "LMT Viedtelevīziju".