Taujāts par to, vai viņam nav bail no vientulības, Māris Žunda stāsta, ka ir iemācījies būt viens pats: "Tas bija šis pēdējo divu gadu periods, kur es tiešām varēju mēnešiem pavadīt ar sevi un praktiski nebūt sabiedrībā. Šis bija ļoti labs periods pabūt ar sevi un saprast, kas ir klusums, atrast to klusumu sevī. Tas arī ir jāiemācās, tā ir prasme. Ja tu nevari atrast klusumu sevī, tad tu neatradīsi to nekur."

Viņš uzskata, ka šobrīd visi Rietumi vairāk vai mazāk norobežojas no sabiedrības, attiecībām, palīdzēšanas viens otram: "Skatāmies uz ilgdzīvotājiem – viņi nezina, kas tas tāds ir. Tā ir dzīve komūnās, vairākās paaudzēs, un tā ir priecāšanās, problēmu, reālās dzīves situāciju sadalīšana starp brāļiem un māsām, vecvecākiem, kur principā tu viegli risini problēmas, nevis vienmēr katru situāciju pats uzņemies un dari."

Latvieši nereti pieraduši pie diezgan noslēgtas viensētnieka dzīves, kā izmantot ilgdzīvotāju gēnu ar atvērtāku dzīvi un socializēšanos līdz sirmam vecumam, Žunda sapratis, ka īsti nav kaut kas jāiemāca vai jāparāda: "Sociālais aspekts, ko es šobrīd aktīvāk veidoju caur savām programmām un zināšanām, ir iet ar piemēru pa priekšu un ļaut kādam pievienoties un kādam nepievienoties." Viņš norāda arī uz ikdienas dzīvesveidu, kur tiecamies pēc rezultātiem, paaugstinot savu stresa līmeni, ķermeņa sirdsdarbību, sākot elpot aktīvāk ikdienā: "Ja pieejam filozofiski no šī aspekta, tad mums ir limitēts sirdspukstu un elpu skaits. Mēs varam dzīvot kā bruņurupucis 400 gadu, bet pārvietoties ļoti lēni, bet mums ir iespēja arī būt kā kāmītim, kuram dzīves termiņš ir divi gadi. Tā ir mūsu izvēle, kuru ceļu iet."

Veselības treneris uzskata, ka latviešu misija pasaulē ir nest tradīcijas, kas mums ir kā baltu tautai – valoda, daba, latviskā dzīvesziņa, pirtniecība.

"Manuprāt, šī savienotība ar dabu, ko mēs varam dot pasaulei, ir tas viens no virzieniem Latvijā, kas būtu jāattīsta kā tāds Šveices pulkstenis,"

 tā Žunda.

Noskaties visu raidījumu "Ar dziesmu par dzīvi"!