Režisora Lī Danielsa ("Dārgumiņš") biogrāfiskā filma, kas šobrīd skatāma "LMT Viedtelevīzijā", tikusi nominēta arī Amerikas Kinoakadēmijas balvai jeb "Oskaram" par galvenās aktrises Andras Dejas (Andra Day) sniegumu. Filma saņēmusi jau vairākas balvas, tostarp "Golden Globe" (Zelta globuss) par Dejas performanci un "Grammy" Zelta mikrofonu par filmas skaņu celiņu. Andrai Dejai šī ir debija tik nopietnā kino lomā.

Filma vēsta dziedātājas Bilijas Holidejas iedvesmojošo, bet vienlaikus traģisko dzīvesstāstu. 20. gadsimta 40. gados viņa ieguva lielu popularitāti ar savu spēcīgo un īpatnējo balss tembru, taču ASV politiķi ar specdienestu palīdzību vēlējās apklusināt šo spēcīgo afroamerikāņu ruporu, izmantojot viņas vājību – narkotikas. "Baltā Amerika" uzlūkoja Holidejas mūziku, īpaši jau dziesmu "Strange Fruit", par protesta formu pret toreiz vēl pastāvošajām linča tiesām. Šodien viņas mūzika un darbība tiek uzskatīta par cilvēktiesību kustības pirmsākumiem.

Filmas reklāmas rullītis.

Billija Holideja

Holideja (īstajā vārdā Eleanora Feigana Gafa) dzimusi 1915. gadā Filadelfijā, Pensilvānijas pavalstī, ASV. Jaunā meitene auga lielā trūkumā un nelabvēlīgos apstākļos, bieži kavēja mācības un 10 gadu vecumā nonāca katoļu pārmācības namā, pusaudzes vecumā strādāja gadījuma darbus un sāka dziedāt Ņujorkas Hārlemas naktsklubos.

Savu skatuves vārdu Billija Holideja viņa izvēlējās par godu aktrisei Bilijai Douvai (Billie Dove) un savam tēvam, džeza ģitāristam Klarensam Holidejam (Clarence Holiday). Drīz Holideju pamanīja Bennijs Gudmens (Benny Goodman), kas uzaicināja uz sadarbību. Ar Gudmena orķestri 1933. gadā ieskaņotas pirmās kompozīcijas. 

Dziesmu "Strange Fruit", kura tieši apraksta kādu afroamerikāņa linčošanas epizodi, viņa ieskaņoja 1939. gadā. Tematikas un skarbās tēlainības dēļ to atteicās atskaņot daudzas radiostacijas, taču ieraksts guva plašu ievērību un veicināja dziedātājas popularitāti. 

Dziesmas saturs bija tik spēcīgs, ka dažos ASV štatos to aizliedza, jo tā raisīja bažas, ka varētu sākties masu nemieri.

Pēc Otrā pasaules kara, 1947. gadā, būdama jau viena no pieprasītākajām un vislabāk apmaksātajām vokālistēm Amerikā, Holideja tika arestēta par narkotiku glabāšanu un izcieta viena gada cietumsodu. Īsi pēc iznākšanas no ieslodzījuma ar lieliem panākumiem Holideja sniedza savu prestižāko koncertu Ņujorkas Kārnegija zālē (Carnegie Hall). Tomēr ASV specdienesti turpināja izsekot Holideju, mēģinot viņu piespiest koncertos nedziedāt "Strange Fruit". Starp citu, 1999. gadā žurnāls "Time" nosauca šo par "gadsimta dziesmu".

Billie Holiday "Strange Fruit"

Savādais auglis

Lūisa Allena (Lewis Allen) sacerētā un Holidejas ieskaņotā dziesma "Strange Fruit" nekādā ziņā nebija pirmā protesta dziesma, bet tā bija pirmā, kas izklaides jomā ienesa skaidru politisku vēstījumu. 

"Tā ir viena no neglītākajām dziesmām, kādu esmu dzirdējusi. Neglīta tādā ziņā, ka caur to ir jūtamas asaras un sāpes, kuras izraisījuši baltādainie cilvēki manā valstī," tā par dziesmu savulaik izteicās slavenā džeza dziedātāja Nina Simone. 

Vēlāk šo dziesmu ieskaņojuši arī citi mākslinieki - jau minētā Nina Simone, grupa "Siouxsie and the Banshees", Džefs Baklijs u.c., taču mūzikas un ASV pilsoņtiesību kustības vēsturē tā nesaraujami saistīta ar tieši ar Holidejas interpretāciju.

Dziedātājas atkarība no alkohola, narkotikām, neapvaldītais temperaments, personiskās dzīves sarežģījumi, tas viss veicināja viņas veselības pasliktināšanos. 1959. gadā Holidejai tika diagnosticēta aknu ciroze un sirds mazspēja, viņa nonāca slimnīcā, kur nomira 44 gadu vecumā.

Filmā tiek apspēlēta arī detaļa, ka vien dažas nedēļas pirms nāves viņa tika vēlreiz arestēta it kā narkotiku dēļ. Viņa mira saslēgta rokudzelžos uz nāves gultas. 

Viņas pēdējais nozīmīgais darbs bija mīlas dziesmu albums "Lady in Satin" (1958), kas ieskaņots ar stīgu orķestri.

Raksts tapis sadarbībā ar "LMT Viedtelevīziju".