Ierobežojumi un kultūras dzīve

Jautājums par kovida ierobežojumiem un kultūras dzīvi var tikt skatīts gan no emocionālā, gan no epidemioloģiskā viedokļa. Vispirms jārunā par kultūras nozares pārstāvju atklāto vēstuli ar mudinājumu pēc iespējas ātrāk atcelt ierobežojumus, lai ļautu pilnvērtīgi norisināties kultūras pasākumiem.

“Šī vēstule mani nedaudz mulsina, jo teju trīs gadus, kopš esmu ministra amatā, esmu mēģinājis mazināt plaisu starp sabiedrību un varu. Tā nenoliedzami ir bijusi, un mans mērķis ir šo plaisu mazināt. Tas mani mulsina tāpēc, ka aicināju pie sarunu galda nozares pārstāvjus un jautāju – ko darīt un kā vislabāk iziet no šīs grūtās situācijas, un vienojāmies par mehānismiem un izveidojām ceļa karti izejai no ierobežojumiem. Bet nākamajā dienā tika publicēta šāda vēstule. No vienas puses, tas ir mēģinājums palīdzēt šo situāciju pēc iespējas ātrāk atrisināt. Bet no otras puses, tā plaisa starp varu un sabiedrību ir liela un mani centieni sarunāties atduras pret šo plaisu,” saka Puntulis.

Nozarei bija saruna ar Kultūras ministriju, tāpat bija došanās uz operatīvās vadības grupas sanāksmēm. Nozare atbalstīja ministrijas nostādnes, un bija vienota pozīcija, ka no 1. marta ir jāmaina ierobežojumi.

“Kultūras ministrija bija sniegusi labu piedāvājumu, taču sarunas nevedās ar Veselības ministriju, un nākamās dienas notikumi [atklātā vēstule] nav saistāmi ar mūziķu biedrības aktivitātēm. Te ir jārunā par producentu apvienību, kas izvēlējās reaģēt nākamajā dienā, jo uzskatīja, ka sarunas ar Veselības ministriju nav bijušas auglīgas, tāpēc jāpāriet pie asākiem paņēmieniem. Es brīnījos, cik ātri un vienprātīgi izdevās savākt šos parakstus,” saka Račs.

Privātajam sektoram agrāk nebija ikdienas nepieciešamība konstanti komunicēt ar Kultūras ministriju. Ir virkne mūziķu, kuri strādāja “neredzamajā frontē”, kas vairs neeksistē, jo darbība ir apturēta, piemēram, spēlējot kāzās un banketos.

Te jārunā par divām lietām. Ir tendence par kultūru uzskatīt vairākas lietas. Kultūras pasākumi un aktivitātes ir atdalāmas no korporatīviem pasākumiem, piemēram, banketiem. Neapšaubāmi, šī sfēra cieš tāpat kā viesnīcas, sabiedriskā ēdināšana. No otras puses, nav pārliecības, ka pēkšņa atvieglojumu ieviešana attiecībā uz pasākumiem atrisinās visas problēmas.

“Mēs to jūtam attiecībā pret cilvēku paradumu maiņu, un neesmu pārliecināts, ka tad, ja teātrim šodien ļautu tirgot 1000 biļetes,  nākamajā nedēļā izrādes, kurās ir izpārdotas 480 biļetes, uzreiz tiktu “izķertas”. Tā nenotiks.

Tas pierādās arī citur Eiropā. Londonā teātra biļetes nevarēja dabūt 3-4 mēnešus uz priekšu, taču tagad biļetes var iegūt jau esošajā dienā. Ierobežojumu atcelšana nav panaceja,” saka Žagars.

Cilvēku paradumi ir mainījušies, taču komerciālā izklaides industrija, kas ir nopietns un svarīgs bizness – šajā jomā efekts varētu būt ļoti ātrs un spēcīgs, jo cilvēki sāks svinēt, sāksies korporatīvie pasākumi un radīsies reāla naudas plūsma, taču pasākumos vēl nevarēsim runāt par pilnām zālēm.

“Galvenais ierobežojums, ar ko jātiek galā, – skaitliskais, telpu piepildījuma ierobežojumi. Šobrīd tie dokumenti un lēmumi, kas tiek gatavoti, liecina, ka šādu ierobežojumu vairs nebūs, bet atsevišķos gadījumos apmeklētāju skaitu varēs regulēt. Atklāts jautājums ir par masku lietošanu – te mums nevajadzētu būt pārsteidzīgiem. Jautājums ir par sertifikātu lietošanu, un šeit ir lielas pretrunas,” saka Puntulis.

“Muzikanti ir lepni cilvēki, viņi grib darboties un strādāt, viņi meklē iespējas, kā strādāt. Ne vienmēr risinājums ir mainīt profesiju, jo profesionālās iemaņas ir gūtas ar gadiem ilgu darbību un praksi. Pieļauju, ka augstas raudzes profesionāļiem ir katastrofāli visu laiku nebūt apritē,” saka Račs.

Atbalsts kovida ierobežojumu laikā

Valsts atbalstītās kultūras institūcijas nevar sūdzēties, ka nozare būtu atstāta novārtā. Aktieri, mākslinieki ir saņēmuši savas algas, izrādes ir notikušas un ir ģenerēts cienījams apjoms no biļešu ienākumiem, skaidro Žagars.

“Valsts atbalsts teātriem – vismaz Dailes teātris visu laiku esam jutuši atbalstu un neesam zaudējuši ne profesionālismu, ne kvalifikāciju, ne arī strādājošos,” pauž Žagars.

Arī privātajam sektoram kultūrā tāda uzmanība kā tagad, tāda līdz šim vēl nav bijusi. Ir radīti mehānismi ne tikai kultūras nākotnei, bet ir panākti arī atbalsta mehānismi valsts universālam atbalstam.

“Šie atbalsta mehānismi ir bijuši tuvu tam, ko sabiedrībā, žargonā mēdz dēvēt par “helikoptera naudām”. Protams, mēs neesam spējuši visu kompensēt. Līdz šim šis privātais sektors nav ticis uzlūkots un nav īsti rāmja, atšķirībā no valsts sektora, kur viss ir skaidri zināms. Kultūras ministrijas šī gada uzdevums strādāt pie definīcijas, kas ir radoša persona, jo pašlaik tā definīcija ir par šauru,” saka Puntulis.

Tas nav vienkārši, pašlaik pie tā notiek aktīvs darbs. Tas ir liels izaicinājums, būs daudz neapmierināto, taču valstij tas ir jāpabeidz un jādefinē, kas tad īsti ir radoša personu.

“Vide ir diezgan dezorganizēta. Žanru dalīšana akadēmiskajā un neakadēmiskajā ziņā – tas ir nomācoši. Var būt tā, ka viens mūziķis vienu dienu dzied operā, bet nākamajā dienā viņš uzstājas rokkoncertā. Bet cilvēks tas ir tas pats!

Viņam ir plašas iespējas un talanti tur un tur. Ja saka – “tu esi roka vai popa mūzikas pārstāvis – tu esi izklaide, bet ja tu esi akadēmiskās mūzikas pārstāvis, tad tu esi mākslinieks” – tā nedrīkst turpināties! Pasaulē tā nenotiek,” saka Račs.

Mediju atbalsta fonds

“Atbalsts medijiem ir četrkāršojies, kopš esmu ministra amatā. Jautājums un diskusija SIF konkursa nolikuma kontekstā ir tā, kas mums vairāk jāatbalsta – medijs vai saturs? Tā ir lielā diskusija, un ir dažādi viedokļi. Piemēram, diasporas mediji – ja mēs runātu no satura viedokļa, tad Latvijā esošie mediji diasporai paredzēto saturu varētu veidot labāku. Bet no tā ciestu diasporas mediji, un daži no tiem pazustu. Tāpēc mums ir jādomā, lai nenodarītu pāri medijiem, kuru eksistence ir ļoti būtiska, bet lai nezustu arī satura kvalitāte,” saka Puntulis.

Šis ir sarežģīts laiks, taču pašlaik notiek mediju politikas pamatnostādņu izstrāde, un drīz notiks sarunas arī ar mediju nozari.

“Mēs dzīvojam laikā, kad par mediju var kļūt jebkurš. Tas ir laiks, kad jaunā paaudze informāciju gūst citādāk nekā iepriekšējā paaudze. Un mums ir paaudze, kas akli tic visam, ko kāds ir uzrakstījis, tāpēc te ir diskusija: kas ir medijs? Te jāpievērš uzmanība senioru medijpratībai, kas sakņojas senākās tradīcijās. Šī ir joma, kas šobrīd tik strauji attīstās un mainās, pieļauju, ka brīdī, kad pamatnostādnes būs izstrādātas, tās atkal būs jāpamaina,” norāda Puntulis.

Nenoliedzami, ka katrā no mums ir kāds “melnais kvadrāts” un mediju komentāri ir tā vieta, kur “liekam to melnumu ārā”.

“Nevar beigt brīnīties, cik daudz mums šī melnuma kā sabiedrībai ir. Taču tā ir redakcijas atbildība par saturu, kā arī par komentāriem pie rakstiem,” saka kultūras ministrs.

Medijs nodrošina platformu – tātad medijs ir līdzatbildīgs par saturu, kas parādās anonīmajos komentāros.

“Ja no smadzenēm līdz vārdam starpā ir mēle, un kas mums bremzē runāt visu, kas ienāk prātā, tad starp smadzenēm un rokām, kas saraksta internetā visādas muļķības, šādas barjeras nav,” salīdzina Žagars.

Ir ļoti svarīgi ir tas, ka esam aizkavējušies ar Eiropas digitālās direktīvas ieviešanu. Būtu laiks pievienoties un kopā ar Eiropu kārtot lietas saistībā ar medijiem.

“Es nevaru piekrist par to, ka “medijs nodrošina platformu”. Malači ir tie portāli, kas ir ieviesuši reģistrēšanos. Droši vien negribīgi, bet tas ir ceļš uz to, ka cilvēki sāks kontrolēt savas smadzenes, ko rakstīt, jo pie komentāra tomēr parādīsies vārds un bilde. Pats komentārus nelasu. Taču – ja pie ziņas par tavu albumu nav komentāru, tad gan ir traki,” ironiski saka Račs.

Akustiskā koncertzāle

Kopumā mūziķi atbalsta, ka koncertzālei ir jābūt un jābeidz stiept gumiju. Vienmēr gan ir bijis interesanti, kas būs tajā koncertzālē, jo tā ir reprezentatīva vieta. Arī mākslinieki ir pelnījuši akustisko koncertzāli.

“Protams, ideālais variants būtu apskaņota koncertzāle Elizabetes ielā, kas būtu ideāla bagātai valstij ar augošu iedzīvotāju skaitu, augošu pieprasījumu pēc akadēmiskās mūzikas. Iepriekš minētie faktori diez vai ir augoši, tāpēc ir loģiski un ekonomiski pamatoti koncertzāli ierīkot Kongresu namā,” saka Žagars.

“Domājot par nākotni, labākais variants būtu Elizabetes ielā, un tās ir lielas ambīcijas. Tajā pašā laikā mēs šobrīd nevaram prognozēt iedzīvotāju skaita pieaugumu un kultūras patēriņu ilgtermiņā. Kongresu nams ir piezemētāks variants, un uz to mēs arī ejam. Pie koncertzāles mēs varam nonākt tad, ja varam atkāpties no savām subjektīvajām idejām un iet kopīgā virzienā. Arī es šobrīd, paturot savas subjektīvās simpātijas pret Elizabetes ielu, ieklausos argumentos par labu Kongresu namam,” uzsver Puntulis.

Satura nelegāla lietošana

Tas ir sāpīgs jautājums jau kopš deviņdesmitajiem gadiem. Jautājums par pirātismu ir bijis aktuāls visu laiku. Pašlaik vilto visu, ko var viltot.

“Popmūzikā būtu krietni vien augstāks līmenis, ja mākslinieki kopš deviņdesmitajiem būtu pārdevuši savu darbu tādā apjomā, kā tas nelegāli ir ticis pārdots tirgos, kopēts un lejuplādēts. Joprojām tiek izmantoti serveri, kur notiek failu apmaiņa, neraugoties uz legālām platformām kā “Spotify”.

Problēma ir tajā, ka izglītības sistēmā nav neviena priekšmeta, kurā stāstītu, ka intelektuālais īpašums ir tieši tāds pats kā māja vai mašīna,” saka Račs.

Šajā jomā ir daudz kas darīts – piemēram, datu nesēju atlīdzības papildināšana ar jaunām ierīcēm bija cīņa vairāku gadu garumā un to izdevās atrisināt.

“Ja runā par intelektuālo īpašumu, ir izdevies panākt lielu uzvaru, un es ceru, ka tas nāks par labu intelektuālā īpašuma īpašniekiem. Problēmas sakne gan ir vēsturiska. Lai arī cik ļoti mēs vēlētos kļūt eiropeiskāki, kaut kādas iezīmes no tiem laikiem mums vēl ir, un vēl neesam nonākuši līdz tam līmenim, lai saprastu, ka arī intelektuālais īpašums ir īpašums,” uzsver Puntulis.

“Vai sabiedrība saprot, ko nozīmē radīt radošu produktu? Ko nozīmē profesionāls, radošs process? Te ir liels darbs sabiedrības izglītošanā, ka tas nav tā – “man nav, ko darīt, es uzkomponēju vai uzspēlēju uz skatuves”. Tas prasa darbu, un par darbu ir jāmaksā,” spriež Žagars.