Es jutos kaut kādā ziņā pat traumēta. Man kaut kā tas likās pieņemami tieši tādēļ, ka par to tik daudz nerunāja. Tikai vēlāk es sapratu, kas tas bija. Ka tam ir vārds, ka tas ir seksisms. Es tagad varu pateikt, ka tas nebija okei. Bija brīži, kuros dienu pirms koncerta es stāvēju pie spoguļa un raudāju. Kaut kādā ziņā biju iedzīta kompleksos, jo man šķita, ka neizskatos pietiekami reprezentabli. Šobrīd es tādus komentārus varu ignorēt. Tomēr ir jauni mākslinieki, kuri noteikti sastopas ar to pašu.