Dārta Daneviča: “Dzīvē es nemāku tēlot”

Foto: No personīgā arhīva
Ērika Šmeļkova

Kamēr tiek gaidīta seriāla "Nebaidies ne no kā" jaunā sezona, kur aktrisei Dārtai Danevičai ir kolorīta "sliktās meitenes" loma, tikām mediji seko sava veida realitātes šovam – viņas attiecībām ar bērna tēvu, deputātu Artusu Kaimiņu. Dārta ir viena no tām, kas nebaidās runāt par tik daudzu noklusēto emocionālās vardarbības tēmu, un pati tagad jūtas kā izlauzusies no apburtā loka, lai savu enerģiju varētu veltīt darbam teātri, TV, kino.

Intervija norunāta kādā centra kafejnīcā, Dārtai izbrīvējot laiku starp filmēšanām, darbu teātrī un aukles grafikiem, kas pieskata dēlu Kaupo, kuram vēl nav gadiņš. Dārta sasveicinās ar nejauši satikto paziņu, kas pajautā: kā tev - vai viss labi? Tagad ir labi,” - un saruna turpinās par bērnu bilžu grāmatām. Dēlam ļoti patīk spēlēties ar grāmatām, un, cik vien iespējams, cenšos nošķirt no mobilajām ierīcēm un ekrāniem,” viņa piebilst. Vērojot Dārtu čalojam ar paziņu, prātā ienāk doma, ka viņā ir kaut kas kaķisks – vijīgs, smalks augums, acis, par kurām saka, ka tajās var pazust, sīkstums, cīņas spars un... ilgas pēc glāstiem. Pēdējais droši vien sasaistās ar presē lasīto, proti, ka iemesls, kāpēc viņa šķiras, ir tieši maiguma, glāstu trūkums un nemīlestība ģimenē. Pašlaik Dārta gan vairs nevēlas apspriest šo tēmu. Labs ir, lai notiek – runāsim par darbu, kas, grozi, kā gribi, ir par attiecībām ar dzīvi, par vērtībām un mūsu izvēlēm.

Klik: Kāds pašlaik izskatās jūsu vēlmju saraksts?

Dārta Daneviča: Lai arī ir lomas TV seriālos, tomēr teātrī pēc bērna kopšanas atvaļinājuma man pagaidām jaunu lomu nav. Mana pēdējā nozīmīgā loma bija pirms 10 gadiem, izrādē "Finita la comedia", par ko tiku nominēta Spēlmaņu nakts balvai, un tad, var teikt, mana karjera beidzās.

Man ir 33 gadi, un uzskatu, ka esmu labā profesionālā formā. Man bija konstruktīva saruna ar Dailes teātra vadību, un es teicu, ja nebūs nozīmīgu lomu, meklēšu citas iespējas.

Toties par lomu trūkumu TV seriālos, arī filmās, nu gan nevarat sūdzēties!

Sen jau pagājis tas laiks, kad Latvijā filmēja galvenokārt ziepju operas, pašlaik arī mūsu seriāli ir kļuvuši augstvērtīgi. Arī Nebaidies ne ko kā” – uz patiesiem notikumiem balstīts stāsts par narkotiku noziedzību – ir viens no kvalitatīvākajiem mūsu seriāliem. Laiks, ko pavadīju Kostarikā, filmējoties "Nebadies ne no kā", bija brīnišķīgs, jo tik mazā valstī ir kalni, džungļi, okeāns. Arī režisors Andrejs Ēķis sagādāja pārsteigumus. Pirmajā dienā, tikko Priverta lomas atveidotājs Kaspars Dumburs ieradās, Andrejs sauc: Velciet nost drēbes, metieties okeānā, filmējam saulrietā!" Kā tūriste diezin vai būtu kaila peldējusies vai lēkusi ūdenskritumā. Tas tiešām bija neaizmirstams laiks!

Foto: No personīgā arhīva

Skatot foto no Kostarikas, jūs tur izskatāties laimīga, neraugoties uz ne ko!

Tas, kas mani Kostarikā visvairāk pārsteidza un uzmundrināja, bija cilvēku savstarpējā attieksme - vai tie būtu kolēģi filmēšanas laukumā, vai nejauši satikti cilvēki - tādu empātiju, dabisku, patiesu laipnību un sirsnību es pat nevarēju iedomāties.

Savukārt atgriežoties Latvijā - kultūršoks, sajūta kā mežoņu barā vai lauvu krātiņā.

Man pat grūti atrast apzīmējumu - kā inteliģenti barbari. Tā emocionālā nežēlība - brutāli, skaļi bļaujoši, nemaz nevēloties iedziļināties faktos. Tagad tas ir pieaudzis neiedomājamos apmēros.

Foto: No personīgā arhīva

Nebaidies ne no kā” jūs atveidojat tā saucamo slikto meiteni”, kā nojaušams - šo tēlu izbaudījāt!

Jā, man patīk atveidot sliktos varoņus! Mana varone Kate ir inteliģenta sieviete no bagātas ģimenes, kurai pietrūcis mīlestības, turklāt viņai ir atkarība no azartspēlēm. Gudra, viltīga, bet ir brīdis, kad atklājas patiesā būtība - ļoti sirsnīga un mīloša. Kate, kā jau mēs daudzi 21. gadsimtā, esam spiesti un protam pielāgoties sabiedrības diktētām lomām.

Atvainojiet, un kāda ir jūsu ģimenes pieredze, saka, ka meitas savā partnerī vēlas līdzīgas īpašības kā tēvam?

Man ir ļoti foršs, mūsdienīgs tētis, gādīgs, uzmanīgs pret sievietēm, mammu, kurai dāvina ziedus un velta savu uzmanību. Es jau bērnībā redzēju, ka var būt arī šādi.

Un kā ar atkarībām un citām radošo cilvēku vājībām?

Domāju, ka es līdzīgi kā daudzi aktieri par savu lomu varu teikt, ka lomas spēlēšanas brīdī neredzu atšķirību, jo esmu lomā, bet tas nenozīmē, ka kļūstu par tādu cilvēku. Man atšķirībā no Kates nav nekādu atkarību.

Piemēram, savulaik kādai lomai Džilindžers lika iemācīties smēķēt, bet tas nav kļuvis par manu atkarību.

Kā jūs pati sevi raksturotu - izteikta taisnīguma sajūta, ar pašlepnumu, papildiniet vēl, lūdzu?

Es esmu emocionāls cilvēks un dzīvē nemāku tēlot, pat ne šmaukties. Un manā sejā var labi redzēt, ko es domāju un jūtu.

Foto: No personīgā arhīva

Pašreiz Latvijā ir ar mafijām, noziedzību saistītu seriālu un filmu bums. Un arī dzīvē tā ir realitāte. Jums aug dēls, vai reizēm nepiezogas bažas par to, kādā vidē dzīvos, kā audzināt?

Man šķiet, ka mūsu bērni, pateicoties iespējām, kādas sniedz modernās tehnoloģijas, spēs daudzpusīgāk izzināt, izprast pasauli. Es domāju, ka viņi labā nozīmē būs savādāki. Mēs tik daudz satraucamies par atšķirīgo, nezināmo, bet jaunajai paaudzei jau tagad daudz mazāk aizspriedumu. Viņiem ir raksturīgas rūpes par klimatu. Domāju, ka mūsu bērni būs emocionāli inteliģentāki cilvēki.

Tajā pašā laikā modernās tehnoloģijas var būt arī lamatas tieši labticīgiem cilvēkiem - par pasaules mēroga grāvēju kļuvis stāsts par iepazīšanās portāla "Tinder" afēristu.

Es šo filmu The Tinder Swindler” esmu redzējusi, un, ja šo sieviešu uzticība ir tikusi iemantota ilgākā laika posmā un vīrietis prot meistarīgi izlikties, tad normāli, ja esi radis uzticēties, var arī nepamanīt cilvēka patieso dabu, īpaši, ja iemīlas.

Bet te es vērstu uzmanību arī uz sabiedrības reakciju – tik daudzi ir rupji noskaņoti pret lietām, kuras viņi nesaprot.

Būtu normāli, ja cilvēki izkoptu sevī empātiju, mēģinot iejusties, nevis kaut kādā veidā vēl verbāli pazemotu upuri. Ja tu esi ar tik lielu caurumu sirdī un prātā, tad labāk neizrādi to.

das vispārcilvēciskas īpašības jums ir svarīgas?

Man ir ļoti svarīgs taisnīgums. To jo sevišķi pārdzīvoju tīņa gados, kad bērni atklāj, ka dzīve un pasaule nav taisnīga vieta, kad atklājam, ka labais ne vienmēr uzvar. Tāpēc manas pirmās studijas bija jurisprudence.

Februāris ir kļuvis par visu mīlētāju mēnesi, kā jūs saprotat, kas ir Mīlestība?

Līdz šim laikam neviens nav nodefinējis, kas ir mīlestība. Es noteikti ticu mīlestībai, tāpēc, ka es to esmu piedzīvojusi.

Mīlestība ir beznosacījumu jūtas, vēlme otram cilvēkam dot, vēlēt to vislabāko.

Es mīlu savu bērnu, savus suņus…

Un kur tad pašreiz tik plaši iztirzātā "sevis mīlēšana"?

Tā ir tā ir lieta, kas mums jāmācās, ja mīli sevi, sargāsi un saprātīgi rūpēsies par sevi, neizpaliks pašvērtība, kas ir normāla, vesela cilvēka kopums.

Ja jums ļautu piepildīt kādu vēlēšanos, kāda tā būtu?

Es patiešām vēlētos, lai nebūtu kari, jo tas ir viens netīrs bizness.

Un sev kaut ko?

Sev?... Man patīk pašai visu sasniegt saviem spēkiem, jo tad neesi nevienam parādā.

Uz augšu