"Kāds nolēmis, ka var vienkārši izdzēst no zemes virsas veselu valsti Eiropas vidū. Par ko, kāpēc - es nezinu," viņa pirmdien sacījusi preses konferencē Viļņas MO muzejā.

Kā izteikusies Anna, patveroties valstī, kurā valda miers, viņa zināmā mērā jūtas nodevusi tuviniekus dzimtenē, tomēr vienlaikus uzskata, ka bija svarīgi nogādāt drošībā bērnus.

"Astoņos gados, kopš turpinās karš Donbasā, jūtu, ka esmu atņēmusi bērnību saviem vecākajiem bērniem, bet pēc mazākās meitiņas piedzimšanas nolēmu neatņemt bērnību viņai. Maniem vecākajiem bērniem bumbu sprādzieni un automātu kārtas ir ierasts troksnis, viņi pat nebija redzējuši bērnu rotaļlaukumus - pirmoreiz tos ieraudzīja Kijevā divas dienas pirms kara. Taču jau otrajā naktī pēc atbraukšanas nakšņojām metro, jo bombardēšana sākās arī šeit," viņa stāstījusi, piebilstot, ka ir šokēta par to, cik apdraudēti Ukrainā pašlaik ir visi bērni. "Bērni iet bojā, bērni nāk pasaulē patvertnēs, uz bērniem tiek šauts, lai gan viņi brauc automašīnās, kurām uz priekšējā stikla ir īpaša uzlīme,"

Režisores Irinas Cilikas filma "Zeme ir zila kā apelsīns", kas stāsta par Annas centieniem izdzīvot frontes līnijas tuvumā un radīt drošu pasauli saviem bērniem, guvusi atzinību daudzos starptautiskajos festivālos, tostarp saņēmusi speciālbalvu festivālā "Artdocfest/Riga", bet pagājušajā nedēļā vēlreiz rādīta šā festivāla īpašajā pēdējo gadu labāko ukraiņu dokumentālo filmu programmā.

Filmas reklāmas rullītis.

Filma, ko producējusi lietuviešu režisore Ģiedre Žickīte un viņas studija "Moonmakers", no nedēļas nogales tiek rādīta Lietuvā.

"Bija iecerēts, ka tas būs patīkams ceļojums un tikšanās ar skatītājiem, bet tas viss izvērtās par bēgšanu no kara,"

sacījusi Žickīte, piebilstot, ka visi ieņēmumi par biļetēm tiks veltīti tam, lai Annas ģimene varētu sākt jaunu dzīvi.

Ukrainā turpinoties apšaudēm un bombardēšanai, no valsts devušies projām jau vairāk nekā pusotra miljona bēgļu, bet vēl daudzi citi mēģinājuši rast drošāku patvērumu savā zemē vai joprojām atrodas sabombardētajās pilsētās.