Filma, kas savu pirmizrādi nesen piedzīvoja starptautiskajā dokumentālā kino festivālā "Artdocfest/Riga", šobrīd kā jaunums skatāma "LMT Viedtelevīzijā". Jāpiebilst, ka Una ir pirmā persona, kura izmantoja Latvijas likumdošanas izmaiņas un bez tiesas procesa atguva savu dzimto identitāti. 

Filmas centrā ir Islandē dzīvojoša latviete Una, kura nolemj atrast savu adopcijas ceļā pazaudēto māsu. Filmas tapšanas gaitā izrādās, ka viņai ir bijušas vairākas māsas, visas adoptētas un izkaisītas plašajā pasaulē. Māsu atrašana kļūst par viņas misiju, kas aizved ceļojumā no Amerikas līdz Krievijai. Darbu var saukt par dokumentālu detektīvu, māsu meklējumi norisinās vairākus gadus un filmēšana noris Latvijā, Nīderlandē, Krievijā, Amerikā un Islandē. Šī ir Ievas Ozoliņas trešā filma un simboliski noslēdz triloģiju par ģimenes tēmu. 

"Manas filmas ir par taisnīgumu," kādā intervijā saka režisore.

Filmas tematika skar tādas tēmas kā piederības sajūta, vajadzība pēc ģimenes un sev tuvākajiem. Tai pašā laikā tiek uzdots jautājums par adopcijas likuma nepilnībām un kā arī identitātes maiņu.

Paradoksāli ir tas, ka arī Unas māsa Zane bija vērsusies arhīvos, lai meklētu savu māsu, taču likums to aizliedza un tikai filmas tapšanas posmā tas kļuva iespējams.

Filma saistībā ar adopcijas un personu datu aizsardzības likumu uzdod daudz jautājumu, uz kuriem atbildes varēs meklēt skatītājs pats. Nav vienota veida, kā par šiem jautājumiem domāt, taču Una filmas procesa gaitā izdara “neiespējamu” uzdevumu, un skatītājam būs iespēja sekot šim detektīvam kā arī Unas pašas izmaiņām filmas laikā. 

Režisore Ieva Ozoliņa seko savam kinematogrāfiskajam rokrakstam, kurš zināms ar spēju pietuvināties varoņiem un atklāt tos emocionālā griezumā. 

Unas stāstu viņa atradusi pirms četriem gadiem internetā, kur sieviete bija ierakstījusi ziņu 32 valodās, ka meklē māsu, kas ir no viņas nošķirta trīs gadu vecumā bērnunamā. Arī pati filma ar pārtraukumiem tapusi visus šos gadus.

"Pats filmas taisīšanas laiks bija apmēram trīs gadi, kuros bija ļoti daudz tādu brīžu, kad man šķita, ka tas nav iespējams, mēs viņu neatradīsim, bet īpatnējā veidā, iespējams, galvenās varones absolūtā motivācija, milzīgā enerģija un arī mana nepieciešamība paveikt darbu tieši tā, kā es biju izdomājusi – viņas ir atrastas un sēž kopā uz dīvāna –, dzina mūs uz priekšu, un mēs kaut kā caursitām to birokrātisko sienu," režisore stāsta intervijā "LSM".

Filmā redzams, ka māsām, kas šķirtas agrā bērnībā, būtībā nav nekā kopīga – ne kopīgu atmiņu, ne kopīgas bērnības – viņām kopīga tikai ir asinsbalss, emocionālā vajadzība pēc piederības.

Unas sarežģītais ceļojums rosina pārdomas par likuma un indivīda pretnostatījumu, tomēr režisores mērķis nav kritizēt adopciju, kas visos laikos bijusi smaga tēma, bet gan uzdot jautājumu par to, ko nozīmē vientulība un dzimtās identitātes dzēšana. 

Filmas "Mana māte valsts" operators ir Mārcis Slavinskis, producente Madara Melberga, un filma tapa studijā "FA Filma" ar Latvijas Nacionālā kino centra atbalstu un ir kopražojuma filma ar Islandes filmu studiju "Republik", producents Laruss Jonsons.

Filmas "Mana māte valsts" reklāmas rullītis.

Raksts tapis sadarbībā ar "LMT Viedtelevīziju".