Rakstnieks Zigmunds Skujiņš mūžībā
In Memoriam

Zigmunds Skujiņš FOTO: publicitātes

Mūžībā devies Zigmunds Skujiņš (dzimis 1926. gada 25. decembrī Rīgā, miris 2022. gada 29. martā Rīgā), viens no izcilākajiem un populārākajiem latviešu rakstniekiem, kurš savā daiļradē un sabiedriskajā darbā vairāk nekā septiņdesmit gadu garumā aicinājis ticēt tautas spēkam, izzināt Latvijas un Rīgas vēsturi, nācijai nozīmīgas personības, vērtības un tradīcijas, sargāt, kopt un attīstīt latviešu valodu.

“Kad tev rokās nonāk šāda grāmata, vari vienīgi pateikties debesīm par to, ka joprojām pastāv šāda kaluma autori un šāda līmeņa literatūra. (..) Valdošā ir vakardienas pasaules garša, bet vēsturisko perspektīvu vēriens un plašā elpa rada iespaidu, ka tiek lasīts Stefana Cveiga teksts, kas aizdarīts ar Gregora fon Redzori dedzību un humora izjūtu un izdekorēts ar Vladimira Nabokova izsmalcinātajiem prozas smalkumiem, – arī šos divus pēdējos autorus ieskauj tas pats austrumnieciskais eksotisms, kas raksturīgs Skujiņam, un arī tos, tāpat kā viņu, ir iezīmējusi neārstējama melanholija, kas dvesmo pār impērijas drupās izdzīvojušajiem,” Tā par Zigmunda Skujiņa romāna “Miesas krāsas domino” izdevumu itāļu valodā raksta Alesandra Jadičiko (“La Lettura”, Itālija).

Rakstnieks, scenārists un esejists Zigmunds Skujiņš savu pasaules redzējumu un literāro izpratni veidojis 20. gadsimta 30. un 40. gadu Latvijā, aizgūtnēm lasot Erika Ādamsona, Anšlava Eglīša, Viļa Lāča un citu autoru darbus. Lai arī pirmās publikācijas tapušas jau 1940. gadā, literatūrā viņš debitē 50. gadu sākumā un jau desmitgades otrajā pusē atjauno saikni ar pirmskara latviešu literatūru.

Pēc mobilizācijas pavēsts sanemšanas 1944. gadā Skujiņš tiek izvests uz Vāciju. Šeit latviešu karavīru nometnes literārajā žurnālā “Nameja Gredzens” (1945) publicēts patriotisks Z. Skujiņa dzejolis “Sauciens” – “Vai viss zaudēts, kas tik tuvu/ Kādreiz šķita nācis mums?/ Vai par velti izkūpējis/ Latvju dēlu ziedojums? // Galvu augšā! drošu prātu!/ Zaudē tas, kas cīņu beidz,/ Mums vēl drosme, mums vēl griba,/ Mums reiz sāktais jāpaveic.”

Z. Skujiņš nonāk filtrācijas nometnē padomju okupācijas zonā un 1945. gada jūlijā atgriežas Rīgā. 1946. gadā Z. Skujiņš sāk strādāt laikrakstā “Padomju Jaunatne”, šeit arī 1948. gadā ar pseidonīmu Z. Skrote publicēti pirmie stāsti, 1949. gadā jau ar paša vārdu žurnālā “Bērnība” iespiests stāsts “Pāri sētai”.

1951. gadā Z. Skujiņš iepazīstas ar savu nākamo sievu Valdu, kura kļūst par viņa visuzticamāko līdzbiedru turpmākos 50 gadus – “Toties vakaros aizmiegot un no rītiem ceļoties, es droši zinu: bez viņa es nebūtu es un bez manis viņš nebūtu viņš.”

1954. gadā iznāk Z. Skujiņa pirmā grāmata – garstāsts “Ceļi un krustceļi”, seko stāsti bērniem “Varavīksne” un stāstu krājums “Esmu dzimis bagāts”, stāsts “Traģēdija” un novele “Vienas nakts hronika”, kas izsauc plašu diskusiju un uzbrukumus autoram par padomju dzīves nomelnošanu. 60. gados publicētie Z. Skujiņa pirmie romāni “Kolumba mazdēli” un “Fornarina” saista ar spilgti veidotiem varoņiem – jauniem cilvēkiem ar optimistisku pasaules skatījumu. “Kolumba mazdēli” piedzīvo trīs izdevumus latviski un astoņus izdevumus citās valodās, tulkojumos Z. Skujiņš kļūst pazīstams arī ārpus Latvijas.

Savos darbos Z. Skujiņš apliecina pasaules redzējumu, ko vēlāk formulēs šādi: “Man šķiet, ka rakstnieks nevar ierauties savā kaktā kā zirneklis, aust savu tīklu un gaidīt, vai kaut kas ieķersies vai ne. Rakstniekam ir jādarbojas, bet tas nāk no tā, vai tu jūties vai nejūties saistīts ar to, kas notiek. Mākslīgi to nevar panākt.” 1965. gadā Z. Skujiņš saņem LPSR Valsts prēmiju un Rakstnieku savienības 5. kongresā kopā ar domubiedriem panāk savienības vadības maiņu.

60. gadu beigās un 70. gados top Skujiņa spožākās noveles. 1970. gadā izdots romāns “Kailums”, kas, kā atzīst Guntis Berelis, “iekļāvās to Ezeras, Bela un Lāma darbu virknē, kas radikāli izmainīja latviešu prozas kopainu”. Z. Skujiņš darbojas arī dramaturģijā (lugas “Brunču medības”, “Sveiks, mīļais Blaumani!), kinodramaturģijā (scenāriji filmām “Tauriņdeja” un “Vīrietis labākajos gados”).

80. gados publicēti Z. Skujiņa populārākie darbi – romāns “Jauna cilvēka memuāri” un “Gulta ar zelta kāju”. Šis vēstījums par latviešu dzimtas likteņiem gandrīz gadsimta garumā ir Z. Skujiņa vērienīgākais darbs, kas kļūst par 80. gadu populārāko prozas grāmatu un latviski izdots 195 000 eksemplāros.

Z. Skujiņš allaž meklējis jaunus mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus un neierastu skatpunktu, saistot dažādu vecumu un interešu lasītājus. Daudzi Z. Skujiņa darbi veltīti latviešu nācijai nozīmīgām personām (Jānim Šteinhaueram, Vecajam Stenderam, Jurim Neikenam, Rūdolfam Blaumanim, Aspazijai, Erikam Ādamsonam u.c.), tajos bieži kā prototipi tēlotas sabiedrībā zināmas personas. Memuāros portretēti daudzi laikabiedri, izprotoši, taču arī asredzīgi un, iespējams, nesaudzīgi tēlojot portretējamo dzīves profesionālo un arī privāto pusi.

Z. Skujiņš gādājis par Garlība Merķeļa, Jura Neikena, Erika Ādamsona un Mirdzas Ķempes atdusas vietu sakopšanu. Jau kopš 60. gadiem Z. Skujiņš neatlaidīgi aicinājis sargāt, kopt un attīstīt latviešu valodu, vērsies pret pārkrievošanu. Rakstnieks ieviesis arī jaunvārdus ‘vaļasprieks’, ‘tālrāde’, ‘skrotzīmulis’, ‘žūžiņš’, atradis jaunu lietojumu vārdiem ‘klupināšana’ un ‘karsējs’. 1987. gadā ir viens no Latvijas Kultūras fonda dibinātājiem un bijis tās pirmās valdes prezidija loceklis.

1985. gadā Z. Skujiņam piešķirts Latvijas Tautas rakstnieka goda nosaukums. Z. Skujiņš bija pēdējais dzīvais šī godpilnā titula īpašnieks.

Rakstnieks turpina aktīvi publicēties arī pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. 90. gados iznākuši memuāri “Sarunas ar jāņtārpiņiem” un “Jātnieks uz lodes”, laikrakstā “Neatkarīgā Rīta Avīze” ciklā “Skujiņš skatās” publicētas ekspresrecenzijas par jaunākajām teātra izrādēm. 1992. gadā Z. Skujiņu ievēl par jaunizveidotās Latvijas Radio un televīzijas padomes priekšsēdētāju, viņš ieņem šo amatu līdz 1995. gadam.

Literārā darbība neapsīkst, arī autoram sasniedzot cienījamus gadus: Gadsimtu mijā iznāk romāns “Miesas krāsas domino”, daļēji autobiogrāfiskais romāns “Siržu zagļu uznāciens” un stāstu kopojums “Buršana un tinte”, publicēti Z. Skujiņa Raksti 10 sējumos, iznāk agrāku darbu jauni izdevumi. Rakstnieka 90 gadu jubilejā izdota labāko noveļu izlase “Dziļurbums laikā”, kam seko memuāri “Aplikācija par rakstnieku un laikmetu”. Savās rokās rakstnieks paspēja paturēt pēdējo iznākušo grāmatu – 2022. gada februārī, rakstnieka meitas Ingas Skujiņas un publicistes Anitas Mellupes sarūpēta, klajā nāca grāmata “Burti lido, domas skan. Zigmunda Skujiņa sarakste ar rakstniekiem un lasītājiem”.

Z. Skujiņa darbi iznākuši vairāk nekā septiņu miljonu eksemplāru metienā, tulkojumi publicēti angļu, arābu, armēņu, baltkrievu, bulgāru, čehu, franču, gruzīnu, igauņu, itāļu, krievu, lietuviešu, maķedoniešu, poļu, rumāņu, slovāku, ukraiņu, ungāru, vācu, zviedru u.c. – vairāk nekā divdesmit – valodās, ierindojot viņu visvairāk tulkoto latviešu rakstnieku vidū.

Zigmunds Skujiņš FOTO: publicitātes

Rakstniekam piešķirti daudzi apbalvojumi, to vidū LPSR Tautas rakstnieka goda nosaukums (1985), Latvijas Literatūras gada balva par īsprozas krājumu “Buršana un tinte” (2004), Aleksandra Čaka balva par mākslinieciski augstvērtīgu, novatorisku Rīgas interpretējumu literatūrā (2005), Latvijas Literatūras gada balva par mūža ieguldījumu latviešu prozā un Latvijas Republikas Ministru kabineta balva par mūža ieguldījumu latviešu literatūrā (2007), Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķira (2008), Rīgas balva par Rīgas identitātes pētījumiem un atspoguļošanu literatūrā (2010), Latvijas Republikas Kultūras ministrijas Atzinības raksts (2016). Z. Skujiņš bija Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis (1998).

Gaišu ceļu un piemiņu mūžībā! LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts.

Atvadīšanas no Zigmunda Skujiņa notiks trešdien, 2022. gada 6. aprīlī plkst. 14.00 Rīgas Krematorijas Lielajā zālē.

Uz augšu
Back