1962. gadā absolvējot Dailes teātra III studiju, Juris Laviņš ir spēlējis vai visos Latvijas teātros, bet kopš 1977. gada ir Valmieras drāmas teātra aktieris. 40 gados spēlētas neskaitāmas lomas, starp kurām īpaša vieta ir lomām Māras Ķimeles iestudējumos – Astrovs A. Čehova "Tēvocī Vaņā" (1983) un Virsaitis Bromdens D. Vasermaņa "Kur dzeguze ligzdu vij" (1984), Angermeijera kungs "Emmijas laimē" pēc R.V. Fasbindera "Bailes saēd dvēseli" scenārija motīviem (2016), Viesmīlis Ž. Anuija "Eiridīkē" (2017) – tēli, kuri nespēj samierināties ar dzīves pelēcību un savu gaišo pārliecību apliecina, kad viņu pacietības kauss ir pilns, iespējams, varētu būt arī paša aktiera būtības izteicēji. Juris arī atzīst, ka uz Valmieras teātri atnācis tāpēc, ka viņu vilinājuši Māras Ķimeles režijas darbi. Un, kaut arī nozīmīgas lomas spēlētas visu Valmieras režisoru izrādēs, tieši Māra visprecīzāk pratusi uzminēt viņa cilvēcisko kodolu.

Pēdējās teātra sezonās Jurim Laviņam ir bijušas dažāda rakstura lomas – Knuts Brūvīks H. Ibsena "Celtnieks Sūlness" (2016) režisora Dāvja Auškāpa režijā, Hennings Ž. Lorensas un V. Delmāras "Eņģeļa kreisais spārns" (2015) I. Mičules režijā, Kaupiņš A. Brigaderes "Maija un Paija" (2015) R. Suhanova režijā, Selsdons Moubrejs "Klusumu! Notiek izrāde!" I. Mičules režijā, Majors E. Hemingveja "Ardievas ieročiem" Vara Braslas režijā (2019), Sētnieks Jēkabsons jaunā režisora J. Znotiņa režisētajā "Cilvēkam vajag suni" pēc R. Ezeras stāstu motīviem, Dakteris Kozlovskis K. Salmiņa izrādē "Paliec sveiks, draugs…" (2020) u.c.

Teātra kolēģi Juri Laviņu raksturo kā dzīves gudru un tolerantu cilvēku, kurš prot ļaut vaļu emocijām tikai tad, kad vajag. Ar augstu apzinīguma pakāpi, jo darbam, kas viņu aizrauj, viņš ļoti pieslēdzas. Juris ir daudz savā dzīvē pieredzējis – kad citādi nebija iespējams, pratis ar varu kontaktēties tādā līmenī, lai nepazemotu sevi kā mākslinieku. Viņš ir stabils un uzticams draugs. Juris tic vērtību nezūdamībai. Tāpēc viņam ir svarīga sevis kā latvieša apziņa, sava piederība latviešu teātrim. Lai vai kādus eksperimentus un inovācijas nepārdzīvo teātra māksla, viņš tic, ka mums ir savi dramaturģijas stūrakmeņi, uz kuriem jābalstās un pateicoties kuriem mēs kā latvieši varam būt tie, kas esam – Rainis, Blaumanis, Zīverts. Tāpēc viņš vienmēr ir priecīgs un pat lepns, kad rodas iespēja spēlēt kādu no latviešu klasiķu darbiem.