"Juuk" – alternatīvā folka un kantri sikspārņi

Jānis Jansons speciāli TVNET
"Juuk" – alternatīvā folka un kantri sikspārņi
Facebook Draugiem Twitter Whatsapp
Comments
"Juuk"
"Juuk" Foto: publicitātes

"Juuk" – tumšā folkmūzikas vai alternatīvā kantri mūzika. Robežjaucēji, grupa, kas Latvijā iedzīvina pasaulē populāru mūzikas žanru labā kvalitātē un savdabīgā manierē. Saruna ar grupas mūziķiem Edgaru Šubrovski un Oskaru Jansonu.

Gandrīz divi gadi pandēmijas ēnā. Kā jūs kā mūziķi un ikdienas cilvēki izjutāt šo laiku? Pašizolācija, nekādu koncertu, neziņa...

E.Šubrovskis: Koncentrējāmies uz dziesmu rakstīšanu, studijas darbu. Izdevām hibrīdalbumu "Sikspārņi", kur puse bija rakstīta Ingus studijā, puse – mājās. Tāpat rakstījām šo to filmām, izrādēm, piemēram, Sniedze – Ineses Mičules izrādei "Kro-Kro", ko arī šosezon varēs redzēt Līgatnē, Zeit.

Neviens, pat mūsu "mūziķi" – Sniedze un Rinalds – nepārtiek tikai no koncertiem. Katrs strādājam vai nu reklāmā, tulkošanā, pasniedzēju darbos.

O.Jansons: Tā kā strādājam papilddarbus, tad, nevarot koncertēt, gribot negribot nācās pamīšus vairāk fokusēties uz tiem. Kopumā tas laiks bija arī kā izaicinājums – spēsim to ligu pārziemot vai ne? Es ceru, ka daudziem mūziķiem un radošajiem vispār šis būs pagājis kā rūdījums un viņi savā pārliecībā strādāt radošajā nozarē kļūs tikai nelokāmāki. Mums bija šāds efekts.

Ceļmalu, tavernu rokmūzika – nesen runājos ar grupu "Rahu The Fool", nevilšus sasaistīju ar jums. Arī smuks folka, blūza, roka apvienojums.

E.Š: Tie, kuri "Valmiermuižas etnofestivālā" pavadīs divas dienas, varēs salīdzināt. Bet RTF, šķiet, vairāk orientējas uz ballīšu mūziku (labā nozīmē) tajās pašās tavernās.

O.J. Domāju, ka "Juuk" uzstādījums ir tulkot, tuvināt vai savest kopā latviešu un citzemju tautas mūziku. Folkā jau tēmas ir universālas, atkārtojas. Karš, mīlestība, daba, dzīve, pa kādam zirgam. "Rahu The Fool", domāju, muzikāli dara to pašu. Klausoties abu grupu mūzikas ierakstus, atšķirība varētu būt attieksmē, kā mēs to darām, vai materiālā, kuru izvēlamies aranžēt. 

Te uzreiz nāk prātā, ka dzinējs visam varētu būt Oskars Jansons, benzīnu pielej Edgars, un juukmobilis ripo uz priekšu. Vai kļūdos?

E.Š: Oskars noteikti ir visdziļāk folka tēmā. Vispār viens otru labi papildinām. Piemēram, Sniedze sikspārņu albumam uzzīmēja komiksu.

O.J: Varbūt tikai sākumā. Es domāju, ka mūsu tikšanās bija likumsakarīga, jo to, ko es gribēju darīt ar, piemēram, amerikāņu kantri vai folku, Edgars jau bija darījis ar, piemēram, regeju. Par tulkošanu, tuvināšanu ir runa. Domāju, viņš uzreiz uzķēra, kas te notiks, un es no šīm iestrādnēm ļoti iegūstu. 

Ilgtermiņa sadarbība ar Ingu Baušķenieku ierakstu procesā, lentes – kas ir tā burvība? Īpaši mūsdienu iespējās un apstākļos – pat guļamistabā var albumu ierakstīt.

E.Š: Ingus pats ir tā burvība, respektīvi, viņa skaņas producenta darbs. Ja paklausos dažādus ierakstus, kas patlaban tiek izdoti, būtu grūti saprast – lūk, tieši pie šī producenta gribu rakstīties. Ingus darbi atšķiras jūtami.

O.J: Drusku par tehnisko savukārt: ar lentēm burvība ir tajā, ka tur pēc tam neko nevar mainīt. Kad nospiež ieraksta pogu, ir jānospēlē dziesma līdz galam, un, kā būs, tā būs. Šis ierobežojums – ka pēc tam nevarēs ņemt laukā visādus sīkumus vai diži mainīt skanējumu kopumā – piespiež būt muzikāliem.

Vinila formāts – gandrīz visi jūsu albumi izdoti arī vinila plašu formātā, par ko prieks. Kāda ir tendence – fani vairāk pērk vinilu, CD vai digitālo formu?

E.Š: Vinilu pērk lēni, bet stabili. CD labi pērk koncertos. Digitālo formātu kopš Spotify parādīšanās pērk maz, savukārt minētais Spotify ir labs patērētājam, bet ne māksliniekiem, vismaz ne ar tādu klausītāju skaitu kā mums.

O.J: Es domāju, ka tā realitāte mūsdienās ir tāda, ka tu vairs nevari atļauties nebūt Spotify. Tas resurss ir kļuvis pārāk ērts. Man ir teikuši, ka pamanīja, ka mums ir jauns singls, bet mašīnā nevarēja uzlikt, jo dziesma nebija Spotify. Es nedomāju, ka klausītājam visos veidos ir jāizdabā, it īpaši, ja tas notiek uz finanšu rēķina, bet šādus šķēršļus mest arī nevar. Lai jau klausās, kā ir ērtāk, mēs tiksim galā. Galvenais, ka klausās.

Tumšais folk & kantri – mūzika, kuru Latvijā dzird reti, neraugoties uz latviešu mīlestību pret skumjām un sērām. Mazliet par šo – kantri ļoti labi raksturo jūsu skanējumu, bet noteikti pats termins visiem asociējas ar ko pavisam citu?

E.Š: Jāatzīst, no mūsu puses "kantri" piesaukšana ir koķetērija. Vienkārši no liela folkmūzikas žanru klāsta, no kuriem smeļamies iedvesmu, esam izcēluši Latvijā zināmāko – to, ar kuru Latvijā asociē "amerikāņu mūziku". Tiesa, klausoties latviešu "kantri" LR2, šķiet, ka vairums šo izpildītāju gan tekstos, gan mūzikā vispār ir iedvesmojušies no vācu šlāgermūziķiem, kas spēlē ar kantri "piesitienu", nevis no oriģināla vai savām saknēm.

Mums vijas kopā Amerikas un Eiropas (t.sk. Latvijas) folks ar post-punk, gothic, metālmūzikas, senās mūzikas ietekmēm, kā arī, protams, latviešu indie – tādas tās mūsu mīlestības, kas veido "Juuk" skanējumu.

O.J. Ja abstrahējas un padomā, kāpēc kantri Latvijā ir lamuvārds, tad šaubos, ka tas ir tikai mūzikas dēļ. Nav tā, ka latviešu kantri netrūktu labu mūziķu. Valdis Rēbuks, piemēram, ir vienkārši monstrs, viņš varētu cepuri mierīgi pakārt jebkurā dienvidu štatā. Domāju, ka tā problēma ir tieši jautājumā, vai tur ir notikusi tulkošana un mūsu tautu kopīgās pieredzes salīdzināšana vai klišeju pārcelšana citā valodā. Mums ar jeņķiem jau lauki, lieveņi un stiprie dzērieni ir tie paši. Tā sadzīve nav diži atšķirīga. Tomēr, ja es uzvelku kovboja cepuri un dodos izjādē gar Gauju, tad tas tomēr ir kas cits. Tai pašā laikā, ja no kantri izņem visas muzikālās klišejas, vai tas vēl ir kantri? Nav, protams. Kantri ir savas konvencijas. Sāls ir attieksmē un tajā, vai kaut ko iesāk ar savu pieredzi, dzīvojot Latvijā. Domāju, ka mūsu aizņemšanās no citu tautu mūzikas nav unikāla, jo tā dara visos žanros, un izvēle to pagriezt pa savam nav gluži artava, lai tas būtu autentiski. Mēs vienkārši saprotam, ka savām saknēm, pieredzei, dzīvojot šeit, pretoties gluži vienkārši nav iespējams. Tas studijā iznāks ārā, patīk tev vai ne. Labāk tad lai tas ir efekts.

Etno, folks un tautas mantojums – mums ir ļoti daudz labas tautas mūzikas, bet ļoti maz tādas, kas gaumīgi apvienojas ar mūsdienu. (piemēram – tikai kokles vai kokle un elektronika, kā Biruta Ozoliņa un Dj Monsta, Zāle). Tavuprāt, kāpēc tā? Jūs varat, pie tam esat no alternatīvās mūzikas lauciņa.

O.J: Viena lieta ir tas minētais pašmāju moments – vai es kā latvietis pilsētā vai laukos spēju klausīties mūsdienu latviešu folkmūzikas paveidus un tur kaut ko atrast. Mūzikā, ritmā, vārdos, attieksmē. Tas ir arī personīgs jautājums par gaumi. Tā ir viena lieta, kurai tev kā mūziķim jāizdabā. Otrs ir ārzemju tirgus, ar ko jākonkurē, pirmkārt jau žanriski. Ap 2010. gadu notika folkmūzikas atdzimšana, radās žanriskais nosaukums indie folk. Pa straumes virsmu peldēja tādas grupas kā Fleet Foxes, Iron & Wine, Bon Iver, Andrew Bird, Sufjan Stevens, Devendra Banhart. Tagad tas ir noplacis. To govi izslauca Mumford & Sons. Ko secināt – ka pasaules publikai akustiskie instrumenti un tās muzikālās atsauces vienā brīdī apnika? Varbūt. Jebkurā gadījumā tagad ir jādomā kaut kas cits. Domāju, ka latviešu klausītājs, kurš seko arī Rietumu tirgum, meklē to pašu arī mājās. Kad viņš vai viņa klausījās ārzemju Beirut, Latvijā spēlēja "Gaujarts". Man tas ļoti patika. Man šķiet, ka akustiskie instrumenti tagad ir mazāk populāri, mēs esam uz cita viļņa. Tikko pagāja astoņdesmito gadu retrospektīvs. Kas ir modē tagad, nezinu. Es tikai gribu pateikt, ka šīs tendences var sakrist un var nesakrist, un tas var motivēt arī pašus mūziķus sanākt kopā un uzspēlēt, bet radio stacijas – viņu spēlēto atskaņot. Ir jāprot spēlēt pašmāju publikai, un tad ir jāprot izturēt konkurenci tirgū, kas var būt un nebūt tev “pa ceļam”.

Edgar, jebkura grupa, kurā esi bijis (“Manta”, “Hospitāļu Iela”, “Gaujarts”, senāk “Kartāga” un Torņa grupas) spoži debitē, brīdi ir un tad šviuk – un pazūd, lai vietā atkal nāktu kas cits. Stilistiski citāds, sastāvos citāds. Vienmēr ar kvalitātes zīmi. Kas notiek? Tas ir raksturs, ar kuru grūti sadzīvot visiem kopā, vecums – kad gribas ko jaunu, citādu? Vai kas cits?

E.Š: Paldies! Droši vien nav tik spēcīga pamatojuma palikt kopā (gan man, gan grupasbiedriem), lai pārvarētu gan tās problēmas, ko minēji, gan kādas radošās pārmaiņas, izaugsmes izaicinājumus, ģimeņu pretenzijas utt., utt. 

Noteikti ir bijuši piedāvājumi reanimēt “Hospitāļus” vismaz uz vienu koncertu?

E.Š: Jā, ir bijuši. Principā nav tā, ka būtu kategoriska attieksme pret to, lai uzspēlētu dziesmas, kas izturējušas laika pārbaudi, tomēr "reanimēšana" aizņemtu ļoti daudz darba, un to neviens negribēs apmaksāt - tad labāk šobrīd pievēršos jaunradei; tas ir interesantāk un tāpat tai vienmēr ir par maz laika.

Tavuprāt, kāpēc daudzas foršās latviešu grupas tik spoži debitē, bet nepiedzīvo savas 25 gadu jubilejas?

E.Š: Tas pats iemesls - nav pietiekamas motivācijas, varbūt arī veiksmes, lai "izvilktu" cauri problēmām un turpinātu turēties pie ideāliem. Varbūt spītības pietrūkst; man viennozīmīgi tā ir lieta, kas palīdzējusi turpināt vispār darboties - par spīti apstākļiem.

Latviešu mūzika – ko esat pamanījuši no jaunajiem, kas noteikti jāpaklausās?

E.Š: Manuprāt, ir vērts ieguldīt uzmanību un sekot konkrētiem cilvēkiem, jo viss, kam viņi pieķeras, ir ar vērtību, lai kādos sastāvos vai žanros. Klāvs Kalnačs, Juris Simanovičs, Staņislavs Kuļikovs, Sniedze, Linards Kalniņš, Ingus Baušķenieks, Jānis Ruņģis, Andris Indāns, Saša Aleksandrovs un daudzi citi turpina forši izpausties, galvenais nepazaudēt no redzesloka. Un arī ar jaunajiem - foršajiem, kā "Grēcīgie partizāni" vai ŠŅK, Podruga, Keitija Bārbale, "Plenērs", visticamāk, būs tāpat. Arī Rudaka labāko albumu apskatiem jāpieseko.

O.J: Es pie visiem minētajiem varu pieminēt vēl "grupu Harijs" no Liepājas. Gaidu "Elkupes" jauno albumu, ceru, ka "Zāle" vēl kādu uzrakstīs. "Nova Koma" pēdējais albums; cenšos visu to studijas “Gateris” tusiņu paturēt redzeslokā. Par Ādmiņu ielu jūtos tāpat, tur ik pa laikam kaut kas parādās. Ļoti priecājos par latviešu panka jauno vilni. Lasot "Panku piknika" afišu, priecājos un brīnos, kur viņi visi saradās. Ceru, ka tur šobrīd tiek likti labi pamati nākamajiem 10 gadiem latviešu alternatīvajā mūzikā.

Un kā ar pasaules mūziķiem? Iespēja pavērt lodziņu plašāk laba kantri virzienā?

E.Š: Es pats cenšos un citiem iesaku klausīties (īpaši mūziķiem) visu, kas ir pēc iespējas tuvāk pirmavotam. Man atklājums nesen bija "Balfa Brothers" - keidžunu (cajun; ASV dienvidi, dzied franciski) mūzika - autentiska pieeja, interesanta skaņa. 95% no citiem šī žanra izpildītājiem, ko paklausījos, gan diemžēl izklausījās pēc šlāgera.

O.J: Ja par folku un kantri, varu īsi: man ir 15 stundu gara pleiliste Spotify, kas saucas swamp folk. Es tur lieku visu, ko atrodu un kas man šajos žanros šķiet interesants.

Jūnijā spēlēsiet "Valmiermuižas etnomūzikas festivālā" Valmierā. Būs bērnu mūzikas programma "Sikspārņi" vai "Indulgenču tirgotāji"? Jaunākais no jums ir gabals "No mājām cilvēks dodas prom" – skumji, bet vietā un laikā. Varbūt gatavojat ko jaunu?

E.Š: Visdrīzāk, izvēlēsimies no sava repertuāra ko tādu, kas attaisnos rīkotāju drosmi ieaicināt etnofestā tik eklektiskus māksliniekus. 

Varbūt ir kāds mākslinieks, ko paši gribat dzirdēt festivālā? "Auļi", Polijas dāmas "Sutari" vai Madagaskaras "Kilema"?

E.Š: Pieredze rāda, ka etnomūziku pa īstam var novērtēt "dzīvajā", mēģināsim redzēt visu.

Kopumā – kādas ir sajūtas par šo vasaru, šo gadu – vai cilvēkiem vajag koncertus, festivālus pēcpandēmijas brīvībā un kara ēnā?

E.Š: Interesants un, manuprāt, plaši atbildams jautājums. Man pašam šobrīd ir ļoti attaisnojusies attieksme, ka mūzika ir sirdslieta, nevis darbs - attiecīgi, vajadzība pēc tās nekur nepazūd, arī vienatnē sēžot istabā.

O.J: Man šī pārliecība arī tikai nostiprinājās. Ceru, ka daudziem radošajiem ir līdzīgi. Man šķiet, ka arī “miera” laikos ir labāk darboties un rakstīt, izejot no šīs sajūtas. Ka tam aicinājumam radoši izpausties ir jāpadodas, ellē kompromisi.

Tēmas

Nepalaid garām!

Uz augšu