Vēl pavisam nesen pagājušā gadsimta 30. gadu Latvijas sadzīvi un vēsturi varējām baudīt uz ekrāna daudzsēriju filmā par Emīliju Benjamiņu. Bet kas šajā laikā, precīzāk 1931. gadā, notika Vācijā?
Kad gaisā virmo nacisma iedīgļu dvaka
Noriet Veimāras republika un gaisā ir pirmo nacisma iedīgļu dvaka, Berlīne griežas naktsdzīves virpulī, uz ielām sāk parādīties nacionālsociālistu partijas aģitācijas plakāti. Uz tā fona norisinās netipisks mīlasstāsts starp cigarešu reklāmu darinātāju Fabianu un kādu jaunu aktrisi, ko izspēlē vācu aktieris Toms Šilings un Saksija Rozendāla.
Ēriha Kestnera, kurš Latvijas auditorijai ir plašāk zināms ar savām bērnu grāmatām ("Emīls un Berlīnes zēni", "Divas Lotiņas", "Punktiņa un Antons"), autobiogrāfiskā romāna "Fabians" ekranizējums - Dominika Grāfa kostīmdrāma "Fabians jeb gājiens pie suņiem", kas pašlaik skatāma "LMT Viedtelevīzijā", stāsta par mirkli pirms kara, mirkli pirms katastrofas.
Rakstnieks Ērihs Kestners ir viens no tiem, kas piedzīvojis savu darbu dedzināšanu – autoram neraksturīgais romāns "Fabians" 1933. gadā kā pārlieku "nepiedienīgs" kalpojis par malku nacionālsociālistiski noskaņotu studentu ugunskurā Berlīnes Operas laukumā - tā bija akcija, ko rosināja Trešā reiha propagandas ministrs Jozefs Gebelss 1933. gada 10. maijā.
Pēc nacistu nākšanas pie varas Kestnera vairākas grāmatas tika pasludinātas par nevāciskām, pašu autoru vairakkārt pratināja Gestapo, nacionālās rakstnieku ģilde izslēdza viņu no savām rindām. Tomēr, neraugoties uz visiem šiem notikumiem, Kestners nepameta Vāciju, pēc kara apmetās Minhenē, kur darbojās gan kā žurnālists, gan kā izdevējs. Kestners visu mūžu tā arī palika pacifists un aktīvi piedalījās demonstrācijās pret kodolieroču izvietošanu Rietumvācijā, arī iestājās akcijās pret karu Vjetnamā.
"Grāmata parādīja citu Vāciju, kurā vada brīvība un haoss,"
radio raidījumā "Piejūras klimats" šo filmu komentē vēsturnieks Gustavs Strenga. Viņš piebilst, ka tā ir atslēga uz jebkuru autoritāru režīmu, proti, visas autoritārās un totalitārās ideoloģijas cenšas ieviest "savu kārtību", un šis romāns neatbilda šādam uzstādījumam, neatbilda nacistu "kārtības definīcijai". Tas bija pārāk dekadentisks.
Divarpus stundu garā filma, kura pirms gada tika iekļauta Berlīnes kinofestivāla konkursa programmā, ar trauksmainu, kustīgu montāžu iestrādā arī dokumentālus kadrus, bez īpašas kautrības aplūko Veimāras republikas pēdējo gadu naktsdzīvi un dekadenci, ideālus un sapņus.
Filmas reklāmas rullītis.
Galvenais varonis, cigarešu firmas reklāmas tekstu autors Fabians, ir vērīgs un jūtīgs klejotājs ar dubultu identitāti – jaunā vīrieša dūmu ieskautā profesionālā dzīve mijas ar tikpat dūmakainiem, puskailu vai kailu ķermeņu piepildītiem kabarē. Naktslokālā sastaptā juriste un topošā aktrise Kornēlija Fabianam uz mirkli rada sapni par skaistāku un cēlāku dzīvi un arī skatītājam tiek piedāvāts svaiga gaisa malks. Diemžēl tīras jūtas laikā, kad pasaule jau otro reizi pāris gadu desmitu laikā ir uz neprāta sliekšņa, ir grūti nosargājamas.
Kestners grāmatā ataino pēckara Berlīni, apjukušu pilsētu, kuras iedzīvotāji nedomā par rītdienu. Arī filmas nosaukums "Fabians jeb gājiens pie suņiem" simboliski norāda, ka Vācija ir ceļā uz elli. Un tā arī notika.
"Filma ir par sabiedrību, kura no brīvas kļūst par nebrīvu," komentē vēsturnieks, aicinot filmu skatīties tieši tagad, laikā, kad blakus mums Krievijā notiek līdzīgi procesi.
Jebkurš autoritatīvs režīms var aizvest līdz humānai katastrofai, par to netieši brīdināja gan Kestnera grāmata, gan šobrīd, Krievijas agresijas un totalitārisma kontekstā, par to liek aizdomāties arī Dominika Grāfa filma.
Raksts tapis sadarbībā ar LMT Viedtelevīziju.