Emīls Kaupers šķiet klusākais no "Carnival Youth", cik nu redzēts brīvās un nebrīvās sarunās. Vērotājs, - piebilst viņš pats un piedāvā uz sarunu nākt kopā ar dvīņubrāli. Nē, tā ne, jo gribas parunāt tieši par to, kā ir kļūt autonomam, sākot savu dzīvi. Vai tas ir bijis ērti vai auksti – kad visa dzīve, kopš vien sevi atceras, bijusi komplektā ar kaut ko stipru. Dvīņu saites ir kas tāds, ko mēs, pārējie, varam vien vāji nojaust, un vēl tā brīnišķīgā visa mūža pieredze, kas slēpjas zem uzvārda.
Tu varētu strādāt par lampiņu, - neviļus pasaku Emīlam, kad satiekamies. Tas viņa gaišums vienkārši apžilbināja. Un vēl deja vu mirklis, kas vienmēr izsit no sliedēm. Jā, reiz esmu piedzīvojusi līdzīgu triecienu. Ļoti sen, bet viegli zinu, ka pirms 26 gadiem, kad iepazīties pienāca divdesmitgadīgs puisis, kurš tobrīd vadīja bērnu dziesmu konkursu. Pie viņa gaišuma vēl nebijām ikdienišķi pieraduši. Tieši viņa attieksme pret jebkuru satikto cilvēku apžilbināja. Viņam ir grupa, un viņš ar sievu gaida dvīņus, Renārs viņu sauc, - kāds teica.