Laura, pastāsti par pasaku rakstīšanu!

Es vispār sāku rakstīt tieši ar pasaku. Tā bija Ziemassvētku pasaka, kas radās labas dzīves meklējumos. Tolaik īrēju ne visai labvēlīgu dzīvokli. Atceros, ka tur bija ļoti auksti un maza krāsniņa, kurai nebija sildmūrīša.

Tāpēc man divos naktī bija jāceļas kurināt, ja negribēju nosalt.

Vienā tādā naktī es sēdēju pie krāsniņas un gaidīju, kad iesils māja.

Tuvojās Ziemassvētki, un par šo vēlmi pēc siltuma, mīlestības un svētkiem man uzbūrās Ziemassvētku pasaka. Es ļoti aizrāvos – izveidoju pasakai ilustrācijas, darbu izdrukāju un uzdāvināju saviem tuviniekiem Ziemassvētkos.

Es teiktu, ka tas bija sākums manai radošajai darbībai, pēc kuras sāku rakstīt arī sēriju “Mežpasakas”.

Stāsts par dzīvokli un plīts kurināšanu skan pat nedaudz romantiski – kā rakstnieka grūtību pilnā ikdiena, kuras rezultātā top kaut kas gaišs un sabiedrībai prieku nesošs.

Jāatzīmē, ka esi pieķērusies specifiskiem literatūras žanram. Neskatoties uz to, ka pasakas tiek dalītas divās lielās grupās – tautas un autoru pasakas –, vārds “pasaka” sabiedrībā tomēr tiek asociēts ar kaut ko senu un tradicionālu.

Kā tas ir – būt par mūsdienu pasaku autori mūsdienu Latvijā?

Es domāju, ka pasaku stāstīšanas un radīšanas kontekstā laikam īsti nav nozīmes.

Man ir dēls. Kad viņam bija trīs gadi, viņš nevēlējās, lai es lasu viņam priekšā. Viņš gribēja, lai es stāstu.

Tolaik neatcerējos senās pasakas, tāpēc es tās domāju pati. Mums pat bija noteikums – katru vakaru trīs pasakas. Tās bija tādas īsas, miniatūrīgas, un es neapzināti tajās centos iepīt terapeitiskas metodes.

Stāstīju pasaku, ietverot tajā notikumus, kas bija piedzīvoti pa dienu.

Jāatzīst, ka es no šī procesa noguru, jo nav vienkārši katru vakaru radīt trīs pasakas gada garumā. Tāpēc es izdomāju viltību – pateicu dēlam, ka tām pasakām, kas ir cilvēka galvā, ir limits un ka mums šis limits beigsies pēc apmēram trīs vakariem… Viņš noticēja, un mēs veiksmīgi pārgājām uz tautu un autoru pasaku lasīšanu.

Būtībā tolaik es darīju to pašu, ko darīja mūsu senči pirms daudziem gadiem. Arī tā savā savā ziņā ir folklora.

Nezinu, vai mans dēls šo periodu atcerēsies, tomēr, ja viņš kādu no manām pasakām pārstāstītu saviem bērniem… Tā jau tās pasakas radās un arī rodas.

Šis ir interesants jautājums – kurā brīdī pasaka kļūst par folkloru? Kā Tev šķiet, vai pasaku vispār var saukt par autordarbu? Ņemot vērā to, ka, iespējams, arī autora radītā pasakā tiek iekodēti tie paši senie vēstījumi, tās pašas ētikas un morāles normas, kas mums tiek nodotas caur tautas pasakām paaudžu paaudzēs.

Es par to ļoti domāju pēdējā laikā… Un man arī ir radies jautājums – vai pasaka vispār pieder autoram? Varbūt pasakas ir tas žanrs, kas nepieder autoram.

Man šķiet tā – ja es esmu izlasījusi kādu pasaku un es to spēju atstāstīt, tad es kļūstu par tās īpašnieku. Man šķiet, ka pasaka – tā ir tāda stāstīšanas lieta. Ja es to stāstu, nevis lasu, ja es to varu atstāstīt, tad viņa vairs autoram nepieder... Un pareizi tu minēji, ka pasakās ir iekodētas pamatvērtības. Jā, tie ir mani vārdi, kādos es atgadījumu ietērpju, bet vēstījums jau nav mans – tas ir visas cilvēces pamats.

Tu minēji, ka neapzināti pasakās savam dēlam iekļāvi terapeitisku vēstījumu. Pasaka it kā ir literārs darbs, tomēr tajā ir arī kāda dziļāka jēga, kas palīdz veidot saikni ar cilvēku. Tavs pieredzes stāsts ļoti labi atspoguļo, kā cilvēks var intuitīvi lietot pasaku terapijas metodes, pat nenojaušot par tādu esamību. Vai varētu teikt, ka pasaku radīšana un lasīšana kaut kādā mērā ir palīdzējusi tev stiprināt attiecības ar dēlu?

Protams. Stāstot pasaku, kurā es atgriežos dienas notikumā, es viņam apliecināju, ka biju klātesoša, ka kopā ar viņu to piedzīvoju un redzēju.

Stāstiet pasakas bērniem!

Līdz limitam, protams, – līdz tam, ka tās beidzas…

Kā rodas pasaka? Tevī un vispār?

Šis ir jautājums, uz kuru atbilžu tā īsti nav. Ar radošiem procesiem vispār ir grūti paskaidrot, kā tie rodas. Pasakas rašanās var notikt jebkur.

Piemēram, es atceros, ka viena no “Mežpasakām” par susuri mākslinieku radās kādā no grafiti festivāliem, kurā norisinājās nopietns konkurss.

Man kādā brīdī kļuva par skaļu, tāpēc es aizgāja turpat netālu uz Brāļu kapiem – pastaigāt. Es tur sēdēju un klusībā vēroju vāveres, un šajā procesā pie manis – no Kosmosa, gaisa vai Dieva – “atnāca” šis susurs mākslinieks.

Vēl es atceros pasaku par stirnu meitenēm, kurā man rakstot iztrūka viens posms – tas nekā nedevās rokā.

Man vajadzēja teiksmainu sāgu, ko stirnu meitenēm izstāsta vecmāmiņa, un es šo mistisko notikumu nevarēju izdomāt ar prātu. Un tad es kādu dienu neatļautā vietā skrēju pāri Juglas ielai, un ielas vidū es pēkšņi zināju – mistiskā sāga pie manis bija ieradusies.

Tas ar prātu nerodas, tas kaut kā pats atnāk.

Kādām īpašībām jāpiemīt cilvēkam, lai viņš spētu radīt pasaku?

Man šķiet, ka neapzināti šī spēja ir mūsos visos. Pasaku varētu rakstīt jebkurš, ja to vēlētos. Ikviens no mums ir kādu pasaku dzirdējis – tās ir mūs veidojušas, mūsos nosēdušās. Tās mūsos dzīvo. Tām ir skaidrs kodols. Līdz ar to man šķiet, ka nav nepieciešamas milzu zināšanas, lai radītu savu pasaku.

Ikvienai pasakai pastāv dažādas interpretācijas. Kā ir ar tavām “Mežpasakām”? Vai arī tās lasītāji uztver atšķirīgi?

Jā, noteikti. Turklāt ir ļoti interesanti ir vērot, kas katram aizķeras. Bērni arī bieži piemin tādas lietas, ko es pati neatceros. Kad satiekos ar bērniem, vienmēr esmu pārsteigta par to, ko viņi tajās ir saklausījuši.

Piemēram, es pasakā par zalktēnu vēlējos uzsvērt pašu zalktēnu un vēsti par to, kā pārvarēt bailes no čūskām. Tomēr bērniem šādas bailes nemaz nav bijušas un viņi uztver kaut ko citu. Tādos gadījumos es pie sevis klusi domāju – nu kā tu nebaidies!? Visu pasakas domu man nojauca! Tomēr vienlaikus tas ir fantastiski, cik mēs katrs esam dažādi…

Un atkal mēs atgriežamies jautājuma, vai pasaka ir autora darbs, ja katrs lasītājs no tās uztver kaut ko citu… Viens ir tas, ko autors rada, otrs – ko cilvēks tajā uztver. Tomēr tajā nav nekā nepareiza, vai ne?

Nav nekā nepareiza, noteikti.