"Knuta septiņi verdzības gadi Mordovijas stingra režīma soda nometnē bija centrālā traģēdija viņa mūžā, jo atņēma viņam jaunības skaistākos gadus un sabojāja veselību, taču

briesmīgākais pie šī necilvēcīgā pārbaudījuma bija tas, ka viņš tur nonāca nodevības dēļ.

[..] Tas bija zemiskas nodevības dēļ, ko veica paša tautietis, cilvēks, kuram Knuts un citi viņa likteņa biedri bija uzticējušies, ar kuru draudzīgi dalījušies šķietami radniecīgās domās," nesaudzīgi atklāti raksta Vaira Vīķe-Freiberga.

Knuts zināja, kurš viņu bija nodevis, bet nekad šī cilvēka vārdu neatklāja.

Man personiski to bija grūti pieņemt, jo man šķita, ka lustrācija un atklātība nopietnas kolaborācijas jautājumos būtu bijis svētīgs solis, lai tauta atbrīvotos no pakļautības un padevības atstātajām rētām.

Knuts to redzēja citādi. Viņa acīs ar savu ziņotāja soli viņa nodevējs bija pazaudējis savu cilvēcību un līdz ar to kļuvis par garīgu kropli.

Knuts nolēma, ka cēlsirdībai ir jākļūst par viņa dvēseles bruņām kā īstenam humānistam un ka nekādā ziņā viņš nedrīkst nolaisties līdz sava pāridarītāja līmenim. Tāds bija viņa lēmums, un es noliecu galvu tā priekšā."

Rakstnieks Knuts Skujenieks devās mūžībā šī gada 25. jūlijā 85 gadu vecumā.

1962. gada aprīlī viņu apcietināja un apsūdzēja par pretpadomju aģitāciju un propagandu un par neziņošanu par sarunu ar personu, kura stāstīja savas idejas par Latvijas atbrīvošanu un par darbību grupā "Baltijas federācija".

Notiesāts uz septiņiem gadiem stingra režīma kolonijā (Mordovijā, 1962.-1969. gads).

Pēc atgriešanās no izsūtījuma 1972. gadā viņu uzņēma LPSR Rakstnieku savienībā, 1978. gadā tika publicēta pirmā Skujenieka dzejoļu grāmata.

1989. gadā Skujenieku uzņēma Latvijas PEN klubā, tajā pašā gadā viņš kļuva par tā Rīgas nodaļas vadītāju.

1989. gada 6. jūnijā viņš tika reabilitēts.