Agnese ir radījusi multifunkcionālu platformu “Zvaigznāja kubs”, kurā bērni un jaunieši no visas Latvijas var izmēģināt spēkus dziesmu rakstīšanā arī tad, ja ar mūziku saskaras pirmo reizi mūžā.

Pārvietojamā “skatuve” jau izceļojusi pa 15 dažādām Latvijas vietām, un nākamgad tā veidotāji sola arī otro sezonu.

Pārrunājām ar Agnesi šī “Zvaigznāja kuba” (turpmāk tekstā – "Kubs") nozīmi bērnu prieka radīšanā, pieskārāmies arī kādai sarežģītākai tēmai – mūzikas izglītībai Latvijā un tam, vai tiešām “lācis uz ausīm” kādam bērnam nozīmē atteikties no skatuves prieka.

Tuvākā “Kuba” pietura gaidāma 18. augustā Ziepniekkalnā, un dalība tajā ir bez maksas.

Kādu atsaucību esat sagaidījuši “Kuba” ietvaros – par ko bērni un viņu vecāki interesējas visvairāk?

Radot jaunas lietas, nekad nevar paredzēt, kā tas viss izvērtīsies un kā cilvēki reaģēs.

Mana darbība līdz šim ir bijusi saistīta ar koncertiem un muzikālām lietām, tad nu šis man bija kas pilnīgi jauns.

Tagad jau esam aizvadījuši [ar "Kubu"] lielāko daļu vasaras, un vēl ir palikuši 10 notikumi.

Cilvēku atsaucība ir ļoti liela.

Esam pārsteigti par to, ka [mūsu apmeklētāji] ir nevis jaunieši un bērni, bet arī vecāki cilvēki. Viņi grib pamēģināt, kā tas ir – kāpt uz skatuves un spēlēt bungas. Noteikti turpināsim arī otro sezonu.

Man ir liels prieks, ka līdz šim esam guvuši tādu atsaucību. Cilvēkiem patīk jauna, inovatīva pieeja [mūzikas] izglītībai.

Ar ko jūsu apmeklētāji visvairāk aizraujas?

Kubs ir multidisciplinārs. Te ir gan ierakstu studijas telpa, gan skatuves daļa, kurā mēs rakstām [mūziku] un improvizējam, lai varētu ierakstīt kādu dziesmu jeb skitu (skaņdarba īso versiju, uzmetumu), tā drīzāk varētu teikt.

Un to paveic praktiski katrs, kurš pie mums atnāk. Protams, arī katrs klausītājs ir mūsu dalībnieks.

Šis bērns vai pieaugušais var ierakstīt kādu savu skaņdarbu un parādīt to draugiem vai ģimenei?

Var ierakstīt savu balsi, jā.

Parasti studijas ieraksts aizņem diezgan daudz laika, un mūsu uzdevums ir radīt pirmo iespaidu, radīt interesi par šo procesu.

Tad, jā, mēs parādām, kā skan sintezators, un daži bērni ir tik pārsteigti, pirmo reizi dzirdot savu balsi.

Pēc tam jau bērni prezentē savas idejas vecākiem, kuriem par to ir liels prieks.

Mīts, ko es gribētu lauzt, – ka tikai īpaši talantīgi un apdāvināti cilvēki var kaut ko radīt. Katrs bērns ir ļoti radošs. Mēs vēlamies pierādīt, ka ar pareizajām metodēm, tehnikām un izglītību kaut ko izveidot var katrs.

Tātad, nav obligāti jāprot dziedāt, lai radītu skaņdarbu?

Noteikti nē. Mēs zinām, ka dziesmu autori ne vienmēr ir labi izpildītāji, un otrādi. Mēs, galu galā, pārstāvam arī repa žanru. Ja kāds neprot dziedāt, viņš var, piemēram, noskaitīt [rīmes].

Cik Latvijas pilsētās “Kubs” šogad ir viesojies?

Kopā pa vasaru ir 25 apmeklējuma vietas, tūdaļ, 18. augustā, būsim arī Ziepniekkalnā. Kopā ar Rīgas pilsētu esam pabijuši jau 15 vietās.

Dalība “Kubā” ir bez maksas.

Jā, šis ir sociāla rakstura projekts. Mēs vēlamies, lai pilnīgi katrs jaunietis no dažādiem novadiem būtu [projektā] iesaistīts.

Tādēļ mēs aicinām arī pašvaldības, kurās "Kubs" viesojas, piesaistīt novadus un vest bērnus arī no tiem, apzināt šos jauniešus un aktivizēt savu reģionu.

Teiksim tā, Rīgā jau viss ir samērā labi, bet Latgalē šis saturs jauniešiem, jāatzīst, ir ārkārtīgi niecīgs. Tādēļ nākamgad fokusēsimies tieši uz Latgali.

Par ko interesējas bērni no Latgales?

Vispār viņi bija ļoti priecīgi.

Bija tādi jaunieši Preiļos, kuri pie mums pavadīja visu dienu.

Pēc rotācijas mehānisma ir paredzēts, ka viņi padarbojas un tad piedalās kādā citā aktivitātē. Dobelē bija divi puiši, kuri tur bija jau no rīta un beigās vēl palīdzēja mums aizslēgt kubu.

Vienmēr ir tāda jauniešu izlase, kuriem ārkārtīgi tas viss interesē, viņi ļoti vēlas, lai braucam atkal. Ziemas sezonā, kad kubs “gulēs”, plānojam veidot dažādas meistarklases, izbraukumus infrastruktūrās, ko piedāvā pašvaldības.

Kas tavā pieredzē ir grūtākais, realizējot projektu?

Tas ir diezgan specifisks. Ja man vajadzētu to ļoti ātri izveidot no jauna, tas būtu diezgan grūti.

Ir sarežģīti atrast [mūzikas izglītības] nozares profesionāļus, kuri var strādāt ar jauniešiem, kam ir muzikālā pieredze, arī spēja rakstīt dziesmas, kuri intuitīvi saprot – kuru var mazliet “pagrūst” [kādā virzienā], kuru varbūt ne tik ļoti.

Šī nav vienkārši dienas nometne vai kaut kas tamlīdzīgs, tas ir tāds diezgan specifisks [projekts], kam neesmu redzējusi līdzīgu analogu. Tādēļ ir grūti salīdzināt.

Esam priecīgi arī par to, ka viens no mūsu partneriem bija arī Ziedoņa klase, kas izbraukumos nāca ar savu aktivitāšu kopumu, runāja par Ziedoni. Tā ka mēs cenšamies apaudzēt šo notikumu ar vēl citiem nozares profesionāļiem citās jomās.

Tu jau minēji, ka “Kubs” ir gana demokrātisks – tas ir pieejams dažādas sagatavotības un paaudžu cilvēkiem. Neskaitot jau esošos mūzikas skolu audzēkņus, kā tu vērtētu Latvijas bērnu dotumus mūzikā?

Pilnīgi katram ir šī [radošuma] kapacitāte.

Esmu dzirdējusi tik daudz neveiksmīgu pedagogu komentāru, ka kādam, teiksim, ir lācis uz auss uzkāpis, un man tas viss liekas pilnīgi senili.

Šobrīd es aktīvi veidoju jaunu metodisko materiālu tieši pamatskolām, kur paredzēts šo mūzikas priekšmetu pasniegt interesanti.

Mans fokuss ir ne tikai uz paša jaunieša izglītību, bet arī uz pedagogu, jo viņi bieži vien ir tie, kuri nevēlas apgūt jaunas zināšanas, varbūt nav pietiekami liela motivācija. Latvijas situācijā es nevaru viņus vainot, jo situācija ar izglītību ir vienkārši dramatiska.

Tas nemaina faktu, ka man ir jaunas idejas, kuras esmu testējusi dzīvē, par kurām zinu, ka tās strādā, jo ir pārbaudītas.

Ja mūzikas nodarbības būtu tādas, kādas tās ir "Kubā", jaunieši būtu daudz atvērtāki, vairāk novērtētu arī komunikācijas un sociālās spējas, jo radošums nav tikai par labas dziesmas uzrakstīšanu.

Kas, tavuprāt, visvairāk klibo mūsu izglītības sistēmā?

Kaut kas jau tiek darīts, piemēram, projekta “Skola 2030” ietvaros ir ierosinātas dažādas iniciatīvas. Cik zinu, fizikas eksāmens drīz būs obligāts, tas arī veicinās tādu tomēr gudrāku bērnu izlaidumu.

Man ir aizdomas, ka tas tomēr nāk no “augšas”, jo, paraugoties uz Igauniju, šī valsts pēc izglītības reitingiem ir iekļauta TOP 3, tad vēl ir Kanāda un Somija.

Nu, man liekas ļoti interesanti, ka aiz Valkas robežas, kur, var teikt, vispār vairs nav bērnu, ir valsts, kura pasaules izglītības līmenī kotējas pirmajās vietās.

Es neticu, ka Latvijā nevarētu būt līdzīgi.

Mans mērķis ir saprast, ko tad viņi dara tik īpašu. Skaidrs, ka ir jāpārdomā atalgojuma sistēma – skolotāju alga noteikti ir stūrakmens daudz kam, [tāpat arī] ir jāceļ skolotāja amata prestižs. Esmu redzējusi, kā notiek atlase uz skolotāja amatu Somijā. Tā ir vienkārši drastiska, kur no desmit absolventiem varbūt divi vai trīs labākie tiek pieņemti darbā.

Esi mūziķe ar lielu skatuves pieredzi. Tavuprāt, Latvijas mūzikas industrija ir atvērta jaunajam talantam – kādam, kurš varbūt nav izkarojis vietu ar savu spilgto vārdu?

Mūzikas bizness šobrīd ir ļoti atvērts. Jāatzīst, tas pat nav par to – esam draudzīgi [pret jaunajiem] vai ne. Jautājums ir, vai šis jaunais mākslinieks var darboties ilgtspējīgi.

Ka viņš spēj nodrošināt visu albumu, ne tikai vienu singlu. "Kubā" tā ir iespēja parādīt jaunajam māksliniekam, ka mūzika ir tāds pats bizness kā jebkurš cits darbības žanrs, ka tā nav tikai tāda romantiska padarīšana, bet gan pakalpojums. Tiek radīts dažāds saturs, ko klausītājs vēlas patērēt un ir gatavs par to maksāt naudu.

Kas tevi pašu motivē darboties ar “Kubu”?

Šķiet, ka 12 gadu laikā esmu apguvusi daudz praktisku mūzikas industrijas lietu. Ne tikai par dziesmu rakstīšanu un skatuvi.

Man ir sajūta, ka šis ir jauns dzīves posms. Es vēlos šo atgriezenisko saiti. Skatuves būšana ir saistīta ar sava ego pucēšanu, maniem atbalstītājiem. Šī projekta enerģētika ir pavisam citādāka, un man tas ļoti patīk.

Tā ir komūnas tipa enerģija, kurā ikviens var mani uzrunāt.

Ja es varēšu palīdzēt, es to izdarīšu. Tas viss kaut kādā mērā ir par pirmsākumu, ir tā sajūta, ka tu sāc ko jaunu, tu vēl neko nezini. Tā ir sajūta par visu, kas notiek, un to ir ļoti grūti pēc tam replicēt tad, ja tev ir jau 36 gadi.

Jāsaka, man vienmēr ir bijusi patiesa interese par izglītību, es arī pati pašlaik studēju projektu vadību maģistrantūrā, Latvijas Lauksaimniecības universitātē, un liekas, ka mācīšos visu mūžu.

Arī vizuālā puse man vienmēr ir bijusi tuva, un, ja mūzika ir tāda netverama, šis kubs ir kaut kas materiāls – vides objekts, kas uzrunā jauniešus, un viņi tajā ierauga sapni par skatuvi.