Viljamss kā vienīgais bērns uzauga visai konservatīvā vidē – viņa tēvs smagi strādāja, un darba dēļ ģimenei nācās bieži mainīt dzīvesvietu, savukārt tieši mamma bijusi aktiera lielākā iedvesma, jo no viņas mantota humora izjūta.

Septiņdesmitajos gados Viljamss sāka komiķa karjeru un kļuva slavens ar lomu televīzijas seriālā "Mork & Mindy". Savukārt astoņdesmitajos viņš kļuva par slavenu kinoaktieri, tēlojot daudzās kritiķu atzinību guvušās filmās un kases gabalos, tostarp filmās "Dead Poet's Society" ("Mirušo dzejnieku biedrība"), "Mrs. Doubtfire" ("Mūžīgā aukle") un "Good Will Hunting" ("Krietnais Vils Hantings").

Arhīva video no pirmajām stand-up izrādēm, ceļu uz pasaules slavu un ar to saistītajām problēmām lieliski apkopojusi un atspoguļo režisore Marina Zenoviča dokumentālajā filmā “Robin Williams: Come Inside My Mind”.

“Katru cilvēku vada kāds dziļš, dziļš, dziļš noslēpums,” Viljamss reiz sacīja. Lai noskaidrotu šo noslēpumu, režisore, kura iepriekš radījusi dokumentālās filmas par Ričardu Praioru un Romānu Polanski, runāja ar Viljamsa draugiem un līdzgaitniekiem, kā arī viņa ģimenes locekļiem un pirmo sievu. Lai arī filmā maz tiek runāts par Viljamsa dzīves izskaņu, tā svin aktiera dzīvi un ietekmi uz kino un komēdiju. Lūk, dažas atziņas par Viljamsu un viņa dzīvi.

Komēdija – veids, kā satuvināties ar tēvu

“Es biju tik sasodīti kluss,” tā Viljamss, runājot par bērnību un dzīvi ģimenē, kas bijusi konservatīva. “Mans tēvs bija ļoti noslogots un darba dēļ bieži bija prom no mājām. Mani kā vienīgo bērnu būtībā uzaudzināja mājkalpotāja.”

Veidu, kā iekarot tēva sirdi, viņš iemācījās, skatoties televizoru. “Manam tēvam patika “The Tonight Show” ar Džonatanu Vintersu.

Mans tēvs bija jauks vīrietis, bet viņu nevarēja tik viegli sasmīdināt. Un tad es redzēju, kā viņš smejas pie šīs pārraides. Kas ir šis vīrietis, kas tā viņam liek smieties?” prātoja Viljamss.

"Zvaigžņu karu" ietekme Viljamsa karjerā

“1977. gadā, kad iznāca "Zvaigžņu kari", es pārstāju skatīties “Happy Days”,” atklāj Skots Māršals, kura tēvs Gerijs radīja šo seriālu. “Tēvs vaicāja – kāpēc tu vairs neskaties “Happy Days?” Es atbildēju, ka tur nav kosmonautu. Viņš vērsās pie scenāristiem un sacīja, ka Skotijs vēlas kosmonautu." Drīz vien tapa kosmonauta loma, kurai tika izraudzīts Viljamss.

“Mana tante, kura ir atbildīga par aktieru kastingu, pastāstīja tēvam par šo stendapa komiķi, kurš manīts uz ielas ar izliktu cepuri monētām. Mans tēvs pārprasīja, vai tiešām viņa vēlas, lai savam seriālam viņš nolīgtu kaut kādu cilvēku, kurš piepelnās uz ielas. Viņa atbildēja, ka tā cepure esot visai pilna. Drīz vien "Happy Days" turpinājums "Mork & Mindy" kļuva par hitu, tieši pateicoties Viljamsam.

Viljamss izmainīja situāciju komēdiju uzņemšanu

Viljamsa enerģija seriālā “Mork & Mindy” bija izaicinājums operatoriem. “Viņš mēdza skraidīt apkārt un darīt trakas lietas,” atminas režisors. “Es visu laiku pārvaicāju – vai tev izdevās to iefilmēt? Uz ko operatori atbildēja, ka nē, jo Viljamss to neizdarīja kameras noteiktajā vietā. “Situāciju komēdijas līdz pat tam brīdim tika filmētas ar trim kamerām. Gerijs nopirka ceturto, lai tikai sekotu Robinam.

Tas kļuva par standartu – katrā situāciju komēdijā nu tiek izmantotas četras kameras.

Viljamss "nozaga" Deivida Letermana un citu topošo Losandželosas komiķu zvaigžņu stundu

Viljamsa komēdijas stils daudzus komiķus mulsināja. Piemēram, Deivids Letermans atminas: “Es pārcēlos no Indiānas un uzreiz nonācu komēdiju klubā “The Comedy Store”.

“Kad pirmo reizi ieraudzījām Robinu uz skatuves, bijām skeptiski. Mums tas kļuva par sava veida projektu – novērot viņu.” Skepse drīz vien pārauga cieņā. “Man radās sajūta, ka viņš var lidot! Vērot viņa enerģiju bija kā vērot eksperimentu.

Viss, ko varēju es, bija turēties pie mikrofona. Bet te pēkšņi ir čalis, kurš levitē!

Mēs zinājām – vienalga, ko Robins darītu, mēs tam nebūsim ij tuvu, un mēs no tā baidījāmies – ka esam ieradušies nepareizajā laikā, kad viss mainās, un viss, kas mums ir, – tikai mazi, stulbi jociņi.”

Komēdija bija Viljamsa atkarība

Viljamss ir publiski runājis par cīņu ar alkohola un kokaīna atkarību, taču viņa līdzgaitnieki uzsver, ka viņa lielākā atkarība bijusi tieši komēdija.

“Viņš bija izcili jautrs, bet tā bija viņa vajadzība,” saka komiķis, Robina draugs Ēriks Aidls. “Viņam bija ļoti svarīgi, lai viņam būtu publika.”

“Tā ir ļoti svarīga lieta daudziem komiķiem – smiekli ir kā narkotikas,” prāto vēl kāds Robina draugs - Billijs Kristāls. “Tā pieņemšanas sajūta – to ir grūti aizstāt ar ko citu.”

Savukārt režisors Marks Romaneks, kurš kopā ar Viljamsu strādāja pie "One Hour Photo", pauda, ka Viljamsa vēlme būt smieklīgam bija gluži tāda pati vajadzība kā elpošana. “Ja viņš pirms filmēšanas kādu sasmīdināja, viņš pilnīgi mirdzēja no prieka, pat ja tika uzņemta nopietna aina.”

Džona Beluši nāve ietekmēja Viljamsa attiecības ar kaitīgajām vielām 

Viljamss bija kopā ar leģendāro komiķi Beluši “Chateau Marmont” viesnīcā Losandželosā dienu pirms Beluši pārdozēja narkotikas - tas notika 1982. martā. Kad ziņa par Beluši nāvi nākamajā dienā izplatījās Viljamsa šova "Mork & Mindy" uzņemšanas laukumā, Viljamsa pāriniece Pema Dobere aktierim, kurš arī lietoja nelāgas vielas, piedraudēja: “Ja tu kādreiz pārdozēsi, es tevi atradīšu un nogalināšu pirmā.”

Pats Viljamss par Beluši izteicās sirsnīgi: “Tas bija zvērs, kurš spēja izdarīt pilnīgi visu, un pēkšņi viņa vairs nav...” Pēc Beluši nāves Viljamss mainījās – viņš ieradās filmēšanas laukumā pēc vētrainas uzdzīves, nedaudz atkopās un turpināja strādāt. Dažus mēnešus vēlāk seriāls tika pārtraukts. Drīz vien Viljamss pameta Losandželosu kopā ar pirmo sievu un pārcēlās uz Ziemeļkaliforniju, norobežojot sevi no ballīšu scēnas.

Pēc 20 skaidrības gadiem Viljamss atsāka dzert 2005. gadā

Dokumentālajā filmā “Robin Williams: Come Inside My Mind” tiek izteikts minējums, ka dzeršana bija līdzeklis, kā Viljamss samierinājās ar situācijām. “Viņš juta, ka vairs nesmīdina, ka viņam vairs neveicas kā agrāk,” stāsta  Viljamsa dēls Zaks. “Uz to bija grūti noskatīties.”

Pēc 20 skaidrības gadiem Viljamss atsāka lietot alkoholu “The Big White” tapšanas laikā. “Es izdzēru mazo pudelīti “Jack Daniels” - tāda tilpuma, kā tiek piedāvāts lidmašīnā. Nedēļu vēlāk es no visiem slēpu lielo “Jack Daniels”.”

“Katru vakaru pirms bāra slēgšanas es izdzēru pāris glāzes sarkanvīna,” atminas komiķis Luiss Bleks, kurš arī piedalījās “The Big White” filmēšanā. “Robins ienāca bārā un pasūtīja tekilu un espreso. Viņš man teica: “Man šķiet, ka man ir problēma.” 2006. gadā Viljamss sāka rehabilitāciju.

Dzīves nogale

Vairums Viljamsa draugu atceras viņu allaž pozitīvu un pacilātu, taču Viljamsa draugs Billijs Kristāls novēroja izmaiņas Viljamsa pēdējos dzīves gados. “Mēs satikāmies kinoteātrī, un es biju nedaudz nobažījies, jo viņš šķita ļoti kluss. Kad atvadījāmies, viņš apraudājās. Es vaicāju, kas noticis. Viņš atbildēja: “Es ļoti priecājos tevi redzēt.” Pēc tam viņš man pateica, ka viņam ir atklāta Pārkinsona slimība.

Es nekad nebiju redzējis Robinu nobijušos – bet šī bija tā reize."

Pēc Viljamsa nāves viņa atraitne Sūzana Šneidere publiskoja sleju ar nosaukumu "The terrorist inside my husband’s brain" (Terorists mana vīra smadzenēs). Tajā viņa apraksta Viljamsa dzīves pēdējos mēnešus, kad viņš cieta no Levi ķermenīšu demences.

Esejā Šneidere norāda, ka Levi ķermenīšu demence Viljamsam bijusi ļoti smagā formā, kā noskaidrots tikai pēc viņa nāves. Tā ir otrā visbiežāk sastopamā demences forma pēc Alcheimera slimības, ar ko tai ir vairāki kopīgi simptomi. Levi ķermenīšu demence bieži tiek nepareizi diagnosticēta kā Pārkinsona slimība, kā tas notika Viljamsa gadījumā.

2013. gada oktobrī, pāra otrajā kāzu gadadienā, Viljamss izjuta baiļu un trauksmes uzplūdus, kas "sasniedza uztraucoši augstu līmeni", atceras Šneidere. Aktieris jau pirms tam izjuta dažādus fiziskus simptomus, taču pāris un ārsti tos uzskatīja par nesaistītiem. Tā paša gada decembrī Viljamss cieta no paranojas un atmiņas traucējumiem.

Autopsijā Viljamsa smadzenēs tika atklāta augsta Levi ķermenīšu koncentrācija, kas izraisīja akūtu paranoju un "netipiskas emocionālās reakcijas". Šneidere to raksturoja kā "ķīmisko karu viņa smadzenēs".

"Kaut nu viņš būtu zinājis, kāpēc viņam bija grūti, ka tas nebija viņa sirds, gara vai rakstura vājums," raksta Šneidere.

Dažus mēnešus pirms nāves Viljamss cieta no panikas lēkmēm un atmiņas zudumiem, kā rezultātā viņam bija grūtības atcerēties savu tekstu, filmējot kinolenti "Night at the Museum 3" (Nakts muzejā 3).

"Robins zaudēja prātu, un viņš pats to saprata. Vai varat iedomāties, kā tas viņu sāpināja?" rakstā norāda Šneidere.

"Un tas nebija nekas tāds, kam viņš zināja vārdu vai ko varēja saprast. Ne viņš, ne arī kāds cits spēja to apturēt. Nekāds milzums inteliģences vai mīlestības nespēja to aizkavēt. Viņš teica, ka gribot pārstartēt savas smadzenes."

Atraitne norāda, ka ārsti esot domājuši pareizajā virzienā, taču pauda šaubas, vai patiesa diagnoze un ārstēšana Viljamsam būtu palīdzējusi.

"Es neesmu pārliecināta, vai zināšanas būtu kaut ko mainījušas, ja nu vienīgi paildzinājušas Robina agoniju, kamēr viņš kļūtu par vienu no slavenākajiem medicīnisko izmēģinājumu objektiem," uzsver Šneidere. "Pat ja viņš zinātu diagnozi un varētu cerēt uz gaistošu mierinājumu no zālēm, galu galā terorists tik un tā viņu nogalinātu."

Šneidere sacīja, ka eseju esot publicējusi, lai veicinātu neirologu izpratni par pacientu un aprūpētāju pieredzi.

Raksts tapis sadarbībā ar "LMT Viedtelevīziju".