Tas, kas drīzāk traucē šim procesam, tas ir mans perfektums, jo es esmu absolūts perfekcionists, kam ik uz soļa seko iekšējie pārmetumi, ja viss nav ideāli. (..) Es vispār neko nemāku darīt pa pusei. Es tam vienkārši neredzu jēgu. Ja tu sevi dedzini, tad nodedzini līdz galam, vai arī tu vienkārši sēdi un, es atvainojos, pīpē vārtrūmē.

Piemēram, mākslinieks, kad iet uz skatuves, viņš sevi pilnībā nodedzina. Piemēram, dejotājs. Spānijā man nācās pastrādāt ar vienu brīnišķīgu flamenko teātri. Un tur bija viens dejotājs, kad viņš izgāja uz skatuves, viņš tik ļoti sevi nodedzināja, ka man likās, ka viņš mirs turpat uz tiem dēļiem.

Tāpat ir ar mums, ka katru reizi pie šādiem, teiksim, lielkalibra projektiem mēs zināmā mērā mirstam. Un tad atkal mēs mēģinām sevi no jauna likt kopā, jo esam sadalījuši sevī absolūtos reizinātājos, lai atkal jau nākamajā dienā celtos un kāptu uz tiem pašiem dēļiem un dedzinātu sevi no jauna.

Tāda jau ir arī dzīves jēga, jo emocijas ir mūsu gadsimta degviela un īstas emocijas, nevis falšas, jo mēs ļoti daudz meklējam to falšumu un man ļoti gribas atiet no tā falšā un gribas vairāk pietuvināties tam īstumam. Māksla un kultūra ir brīnišķīgs veids, kā to izdarīt, bet, man liekas, arī tādā sadzīviskā komunikācijā vienkārši būt sev pašam un nebaidīties paust emocijas, nedomājot, kāds es izskatīšos vai ko par mani padomās. Protams, mums gribas uzcelt tās robežas, bet dažreiz tās vajag nojaukt un atļauties būt ievainotam.