Kā bija - koncertu tu skatījies vairāk kā tētis vai skatītājs?

Bez šaubām – kā tētis, un to es sapratu pēc tā, ka uztraucos, šķiet, vairāk nekā viņš pats. Tā tas laikam ir vienmēr, kad eju uz viņa koncertiem - man šķiet, es sāku pirmais svīst, pirmais satraukties, un man būtu vieglāk pašam uziet uz skatuves kaut ko pateikt, nekā malā sēdēt un skatīties, kas nu tagad būs.

Un kā Jānītis pats jutās, tavuprāt?

Es domāju, ka viņš savus 40 gadus gribēja sagaidīt tieši tā - jo viņš ir tāds cilvēks, kurš prot pateikties. Viņam, man šķiet, bija svarīgi saaicināt cilvēkus, lai viņiem pateiktu paldies. Vai tā būtu pirmā skolotāja dārziņā vai skolā, vai tas būtu Jānis Ērenštreits, kurš viņam ir milzīga bāka, vai tie ir viņa tagadējie muzikālie partneri, vai tie ir draugi, radi, paziņas, vai klausītāji un skatītāji.

Tas viss kosmoss tika savākts kopā, lai Jānītis varētu viņiem pateikt paldies. Viņš to prot darīt, viņš zina, ko nozīmē pateicība un ko nozīmē pateikties.

Kā tev izskatījās - viņš pats uz skatuves jutās labi?

Es domāju, viņš jutās ļoti labi - man šķiet, cilvēki mīl Jānīti. Ne tikai tie, kas zālē, bet arī tie, kas uz skatuves, jo viņš prot ar cilvēkiem saprasties. Viņš prot atdot godu ne tikai manas paaudzes cilvēkiem, kurus saticis, bet forši, ka darbojas kopā ar jauniem cilvēkiem un, darbinot savu paša pieredzi, parāda, ka arī no jaunajiem muzikantiem kaut ko var gūt – arī viņi ir ideju baterijas, kaut kādi siltuma kaloriferi, jo, man šķiet, Jānītis atrod jaudīgus cilvēkus.