Aktieris atceras: kaut arī bērnībā tēvu redzējis maz, par viņu Andrim Bulim saglabājušās siltas atmiņas.

Jau tad, kad aktieris pārcēlās no dzimtās Salacgrīvas uz Rīgu, tēvs vēlējies dēlu satikt biežāk, bet nav varējis saņemties atzīt, ka viņam ir audzējs un nav atlicis daudz ko dzīvot.

«Es tobrīd biju aizgājis no Nacionālā teātra, un man bija septiņus gadus ilgs posms, kad vienkārši klīdu apkārt – no Daugavpils līdz Losandželosai.

Kad kopā ar Gaļinu Poļiščuku Pēterburgā iestudējām izrādi ar Raimonda Paula mūziku, tēvs man piezvanīja un pateica, ka naktī aizvests uz slimnīcu.

Kāpu vilcienā un braucu pie viņa. Brīdī, kad uz Latvijas robežas notika pasu kontrole, man piezvanīja no slimnīcas... Es nepaspēju no viņa atvadīties,» sāpīgās atmiņās dalās Andris.

«Ir pagājuši vairāk nekā 10 gadi, un arī tagad es ik pa laikam iedomājos, ka vairāk jāieklausās dažādos mājienos, nojautās.

Ir svarīgi laikus saprast, ka jādomā arī par saviem vecākiem, nevis tikai par savas dzīves prioritātēm.

Tagad spriežu – tas mēnesis Pēterburgā man neizmainīja neko, bet es tajā laikā varēju mainīt attiecības ar savu tēvu.

Tad es pats būtu juties labāk…» saka Andris Bulis.

Vairāk lasi jaunākajā žurnāla "Privātā Dzīve" numurā!