Šodienas redaktors:
Krista Garanča

"Lāčplēsim divi gadi pirms pensijas" jeb saruna ar Juri Lisneru dienu pēc jubilejas

Aktieris Juris Lisners Latvijas Nacionālā teātra sezonas atklāšanas pasākumā. Foto: Paula Čurkste/LETA

Juri Lisneru drīkst tā apsveikt dzimšanas dienā, sakot – “Lāčplēsim divi gadi pirms pensijas”, jo viņš novērtē: ja gadi nāk klāt – tātad turpinām dzīvot. Tāpēc viņam nāk smiekli, šo sveicienu uztver kā joku, smejas aizrautīgi, pa vidu sievai mēģinot pateikt iemeslu. Piedāvāju Lāčplēsi nomainīt pret citu lomu – kas varbūt labāk sanākusi vai nesenāka un citiem atmiņā iespiedusies, kā, piemēram, Oskars Vailds no “Jūdasa skūpsta”, par ko saņēma vienu no savām "Spēlmaņu nakts" balvām. Nē, Lāčplēsis esot smieklīgāk. Toties tev vienīgajam bija tāda Spīdola, - cenšos mīkstināt izteikto apsveikumu.

Un Juris momentā pārvēršas, pavisam spēji – it kā būtu pārslēgta radio stacija, tādā ātrumā. Viņš kļuvis kluss un runā ar lielu pietāti. Viņa Spīdola bija Astrīda Kairiša.

O, jā… Nu, Astrīda bija Astrīda. Viņas lielums nav īpaši vārdos ietērpjams. Īstos vārdus par viņu grūti atrast – cik viņa bija liela personība un cik maz viņa ņēma savu vietu zem saules. Viņa bija dabas un skatuves brīnums. Un cilvēcisks brīnums.

Jā, tev piekristu visi, kas viņu pazina. Bet kā pavadīji šo dzimšanas dienu – 5. septembri?

Tā, kā man vislabāk patīk. Pieņēmu telefona zvanus no radiem, draugiem - visu laiku ar telefonu vienā rokā un ar otru cenšoties griezt kartufeļus rosolim. Kā jau pirmdienā, nebija jābūt darbā, bērni atnāca ciemos – meitas un znots. Savā dzimšanas dienā man nepatīk būt uzmanības centrā, tad es sāku kautrēties, nezinu, par ko.

Dzimšanas dienas nav manas mīļākās dienas, ja jābūt lielākā sabiedrībā, bet, ja apkārt tuvi radi, draugi, tad viss kārtībā – teorētiski viņi sanākuši manis dēļ, bet es esmu viens no visiem. Un es saņēmu tieši tos zvanus, kurus gaidīju.

Ko aktierim nozīmē tavs vecuma posms?

Kad laiks savākt akmeņus, ko esi izsvaidījis… Un arī – vai tev tas patīk vai ne, bet tie lielie darbi vairāk vai mazāk ir padarīti.

Tu gribi teikt – tāpēc, ka tavā vecuma grupā mazāk nodarbinātības ir dramaturģijas dēļ?

Protams. Kā teica Gundars Āboliņš, ar kuru mācījāmies paralēlajos kursos, - palikuši sulaiņi un veci, traki ģenerāļi, ko spēlēt. Tā tas ir – pienāk dienas, kad lomu nav, jo dramaturģijā sevišķi daudz neraksta mūsu vecumam. Nevis tāpēc, ka mēs nevarētu.

Tomēr apsveicu ar tieši 40 gadiem, kopš jūsu “zelta kursu” pilnā sastāvā uzņēma Nacionālajā teātrī. No septiņiem puišiem tu gan sen teātrī esi palicis vienīgais, no piecām kursa meitenēm arvien strādā Ināra Slucka un Dace Bonāte. Starp citu, kāpēc jums ir tas apzīmējums - “zelta kurss”?

Tāpēc, ka mums, visam kursam, beidzot studijas, aktiermeistarībā bija augstākais novērtējums – “pieci”. Tagad tas būtu, ka visiem aktiermeistarībā ir desmitnieki. Tas bija nebijis gadījums. Tāpēc esam “zelta kurss”. Un tāpēc teātra štatā paņēma mūs visus divpadsmit.

Diviem drīz bija jāaiziet.

Taču ne tāpēc, ka viņi būtu sliktāki meistarībā un nederīgi teātrim. Bet tāpēc, ka mēs iedevām interviju, kas tiem laikiem bija kaut kas šokējošs, lai gan tagad neviens pat kārtīgi neievērotu. Taču tie bija 80. gadi.

Un vēl citi puiši deviņdesmito gadu nabadzībā aizgāja pelnīt naudu…

Redz, agrāk bija tā - lai tu dabūtu lielu lomu, tev bija jāgaida tā kā rindā. Tagad jaunie – kā nāk, tā uzreiz visas lomas spēlē. Mums bija - cieties, gaidi, lēnām tiec no mazas lomas pie lielākas, pie vēl lielākas, kamēr tiec pie lielas. Izņēmums bija Jānis Reinis, kurš uzreiz spēlēja visas lomas.

Un jūsu bija daudz reizē…

Jā, turklāt tad bija tie šausmīgie laiki, kad gandrīz nebija, ko uz uz zoba likt.

Uz augšu