"Domāju, ka savu mammu nekad vairs neredzēšu." Zigmara Liepiņa atklāti nesaudzīgā autobiogrāfija

Latvijas Radio
"Domāju, ka savu mammu nekad vairs neredzēšu." Zigmara Liepiņa atklāti nesaudzīgā autobiogrāfija
Facebook Draugiem Twitter Whatsapp
Comments
Komponists Zigmars Liepiņš nāk klajā ar jaunu grāmatu
Komponists Zigmars Liepiņš nāk klajā ar jaunu grāmatu Foto: Publicitātes foto

Septembra sākumā pie lasītājiem nonāca komponista Zigmara Liepiņa grāmata "Mūzaīka", kas tapusi izdevniecības "Pētergailis" paspārnē neilgi pirms autora 70. jubilejas 14. oktobrī. Tajā Liepiņš ir skarbi nesaudzīgs pret saviem laikabiedriem, vārdos un uzvārdos nosauc tos kultūras industrijas pārstāvjus, kuros ir vīlies. Viņu vidū dominē gan maestro Raimonda Paula, gan Jāņa Šipkēvica vecākā, Imanta Kalniņa un bijusī kultūras ministre, tagadējā Eiropas Parlamenta deputāte Dace Melbārde.

Grāmatā neierasti atklātā formā aprakstīti latviešu mūzikas, valsts pārvaldes un politiskās vides notikumi, arī laiks, ko komponists pavadījis Radio SWH, Latvijas Nacionālajā operā. Autors grāmatas rakstīšanu pabeidza 2019. gadā.

Piedāvājam iepazīties ar spilgtākajiem citātiem no komponista jaunākās un, pēc paša vārdiem spriežot, pēdējās grāmatas "Mūzaīka".

"Es atceros, kā piedzimu. Pareizāk – kā nonācu savā ķermenī.

Mani pavadīja divi stāvi violetā nokrāsā. Viņi bija blakus, stāvēja un skatījās. Telpa bija tumši sārta, un tad kā pa slidkalniņu. Pēkšņi visas atmiņas pārtrūkst.

Un tad, kādu dienu lasot Maikla Ņūtona grāmatu "Dvēseļu ceļojums", uzdūros tieši tādam pašam aprakstam. Tie divi, redz, esot skolotāji un pavadoņi, un viņi pārbauda, vai viss kārtībā, vai dvēselīte atrod jaunas mājas un vai viss notiek pēc plāna.

Atmiņas no zīdaiņa perioda ir daudzas un dīvainas. Tās radušās no mirkļu nospiedumiem manā apziņā. Tantes Lūcijas kleitas audums ar sešiniekiem un deviņniekiem zilgani pelēkā krāsā, smaržas dažādos koridoros un pat sienas krāsojums kādā istabā.

Vēl uzzināju, cik lielas ir bēdas, kad saproti, ka esi atstāts.

Reiz kādā vēlā vakarā mani vecāki, saprazdami, ka guļu cieši, bija riskējuši aiziet uz kino. Protams, atmodos. Bija tumšs, pa logu iespīdēja mēness, es stāvēju redeļu gultiņā un droši vien skaļi raudāju. Tā nežēlīgā pamestības sajūta, kas mijas ar bailēm, nav īsti aprakstāma.

Es domāju, ka savu mammu nekad vairs neredzēšu.

Tomēr viņa ar tēti atnāca, konstatēja piečurāto un piekakāto gultu, nomazgāja mani, un siltos paladziņos es jau aizmigu, it kā nekas nebūtu bijis.

Bet nospiedums – tas logs, tas mēness, tā gulta, no kuras nevarēju izkāpt, ir palicis manā emocionālajā un pat vizuālajā atmiņā uz mūžu. Es tagad zinu, kā jūtas pamests bērns."

Vairāk par grāmatu "Mūzaīka" lasi šeit!

Tēmas

Nepalaid garām!

Uz augšu