Deviņdesmitajos dzimušajiem jauniešiem ir iespējas darīt jebko. Izvēlēties jebkādu profesiju, nestudēt, neveidot ģimeni, ja nevēlies. Ir pieejami visdažādākie dzīvošanas modeļi. Vai šāda izvēles brīvība kādā brīdī neieved džungļos, kur vairs nav skaidrs, ko izvēlēties?

Jā, ne tikai profesionālas izvēles, bet arī uzskatu brīvība. Tas, ka vienlaikus ir jārēķinās ar visu, ir šī apziņa par to, ka ­ labi, man ir mana dzīves pieredze un skatījums, bet citam cilvēkam tā var būt citāda. Nav iespējams to visu izprast padziļināti, tomēr izvēlēties vienu lietu un doties tajā šķiet kaut kā aprobežoti. Jo ir taču redzams, ka ir vēl. Tomēr tai pat laikā tas viss var būt pamats kaut kam ļoti radošam un interesantam ­ ja tajā galīgi nenoslīkst.

Sērfot nedaudz pa virsu, neignorējot to, kas ir apakšā. Tas, par ko es priecājos, skatoties uz sava vecuma jauniešiem vai par sevi jaunākiem cilvēkiem ­ viņu empātijas spējas ir diezgan attīstītas un arī spēja intelektuāli aptvert atšķirīgas cilvēku pieredzes. Saprast, ka personīgā pieredze nav vienīgā pareizā.