Teici, ka šajā pusgadā esi vīlies daudzos un daudzas ilūzijas sabrukušas. Piemēram?

– Esmu šausmīgi vīlies Krievijas krievos – nebiju domājis, ka ar viņiem tik ļauni.

Godavārds!

Atzīstu savu naivumu. Izrādās, tas, ka daļa krievu ir pret Putinu, nebūt automātiski neatceļ impēriskos kompleksus un krievu šovinismu. Tas vēl nenozīmē, ka viņiem ir tādas pašas intereses, kādas ir mums un ukraiņiem. Atzīstos, man bija vajadzīgs laiks, lai to apjēgtu.

Protams, šis laiks palīdz novērtēt arī tos krievus, kuriem ir veselais saprāts, kuri ir smalkjūtīgi un kuri ir mūsu pusē.

– Un kas tev liek izteikties sociālajos tīklos?

– Ko nevaru pateikt vārdos, to izsaku savā teātra žanrā, bet, ko varu burtiem uzrakstīt, to paužu sociālajos tīklos.

Atvainojos par patosu, bet kā pilsonim man liekas pareizi, ka paužu sevi atklāti.

Mani daudz vairāk mulsina tā klusētāju jūra – ļoti mulsina. Arī tie latviešu kultūras darbinieki, kas noslēpumaini klusē… Un tad – kā 1940. gadā – izrādās, ka Aleksandrs Čaks un Sudrabkalns ir komunistu pusē, Smiļģis ir Staļina prēmijas laureāts… Un mēs brīnāmies – kā tad tā...

Jo klusētājiem vienmēr ir iespēja vēlāk pagriezt buru, kādā virzienā vajag. Ja atrastos kāds drosmīgāks mākslas vēsturnieks, viņš varētu uzrakstīt tiešām interesantu grāmatu, piemēram, par Latvijas teātra pārstāvju gļēvumu simts gadu garumā.

Latviešu mākslinieku vide ir tāda dīvaina; man arī daudzreiz doti mājieni, ka tas, ko daru, tā kā nepieder pie labā toņa – izteikties un par jebko… Man tas nav saprotams.

[..]

Sociālajos tīklos sacēli vētru par maskētām iespējamo Putina propagandas mediju aktivitātēm. Tas tiešām bija vietā – pievērsi ne vien sabiedrības, bet arī attiecīgo dienestu uzmanību. Dažs tavs sekotājs varbūt pirmo reizi aizdomājās, cik piektā kolonna ir reāla.

– Godīgi sakot, es neesmu uz diskusijām. Ja man ir kas sakāms, pasaku, bet villoties ne pārāk interesē.

Tomēr šis pusgads lielā mērā mainīja manu priekšstatu, kādam jābūt politiķim. Ukrainas piemēri ir tik stipri, ka mūsu tā sauktie ierēdņi un birokrāti, kas uzdodas par politiķiem, nekādi neiztur šo salīdzinājumu. Uzticības nav, un, ja nav uzticības, tad gribas pašam uzņemties kādu atbildību.

Jā, ir skaists labas gribas žests ielaist valstī vairākus simtus žurnālistu no Krievijas, kas it kā ir pret Putinu… Bet es nedaudz šo publiku zinu, daudzus no viņiem pazīstu personīgi.

Jā, viņi ir pret Putinu, bet viņiem pret latviešiem ir tāda… labvēlīgi augstprātīga attieksme.

Man arvien grūtāk ar to ir samierināties. Mulsina viņu tonis, intonācija – kā tādi ieradušies revidenti, un mums tagad viņiem jāatskaitās.

Kopš kara sākuma Latvijā ieradušies ukraiņu bēgļi, bet neviens no viņiem nav izdomājis sākt mūs te pamācīt vai dot padomus.

Nākotnē mūs gaida visādi pagriezieni un kritiskas situācijas – vai viņi būs mūsu sabiedrotie līdz pat beigām, tam man nav pārāk lielas ticības. To apliecina arī tas, ka mirklī, kad es ieslēdzu sarkano lampiņu un pateicu, ka mums, latviešu sabiedrībai, ir ļoti daudz jautājumu, uz kuriem gribam saņemt atbildes… Pagājis jau kāds laiks, un atbilžu tā arī nav. Neviens tieši atbildēt nav gatavs.

Manuprāt, viņiem vajag izveidot kopīgu vēstījumu, lai nomierinātu vietējo sabiedrību, ka atzīst gan okupāciju, gan mūsu mērķus, gan valodu un ir konkrēti Ukrainas pusē, nevis neitrāli vai pacifisti.

Šie mediji to nav izdarījuši.

Ļoti dīvaina ir arī latviešu žurnālistu uzvedība – neuzdot viņiem šos tiešos jautājumus. Runa nav par vārda brīvību, bet – par valsts drošību.

Noteikumi, kā uzvesties karojošas valsts medijiem emigrācijā, ir jānosaka mūsu drošības iestādēm.

Krievu medijus pat nevar vainot, ja tas nav izdarīts. Viņiem pārmetums tikai viens: par to, ka nav smalkjūtības nebrist ar zābakiem tur, kur jānovelk apavi… Viņi mūs neciena.

Vairāk lasi žurnāla "Santa" oktobra numurā!