Bērnu skaits bērnunamos mazinās, adopcija uz ārzemēm arī

Pēdējo gadu laikā bērnu skaits Latvijas bērnunamos patiešām ir samazinājies: ja pirms astoņiem gadiem ārpusģimenes aprūpes institūcijās dzīvoja ap 2500 bērnu, tagad tādu ir ap 500.

Lielās pārmaiņas ir nesušas rezultātu, bet, protams, neiztikt arī bez blaknēm.

Viena no tām ir adopcijas aizliegums uz daudzām, tajā skaitā attīstītām valstīm, kur bērniem paveras iespējas uzaugt ģimenē.

Ja adopcijas rādītāji Latvijā jau kopš 2015. gada saglabājas gandrīz nemainīgi (saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem ik gadu Latvijā tiek adoptēti 100–130 bērnu), adopcija uz ārzemēm ir strauji samazinājusies.

2015. gadā uz ārzemēm tika adoptēti 135 bērni, bet pērn – tikai 8.

Kopš šī gada jūlija Latvijas likumdošana neļauj bērnus adoptēt uz valstīm, kas nav ratificējušas 1993. gada Hāgas konvenciju par bērnu aizsardzību un sadarbību starpvalstu adopcijas jautājumos, kā arī 1989. gada Bērnu tiesību konvenciju.

Tas nozīmē izslēgt no adoptētāju saraksta virkni attīstīto valstu, tajā skaitā ASV, kur pirms šī likuma pieņemšanas tika adoptēti visvairāk bērnu no Latvijas. Jautājums, kas paliek neatbildēts, – kas ir noticis ar šiem vairāk nekā 200 bērniem, kuri varēja tikt adoptēti uz ārzemēm pēdējo gadu laikā, bet netika aizlieguma dēļ?

Ja esam labticīgi, varam pieļaut, ka lielākajai daļai tika atrastas audžuģimenes Latvijā.

Varbūt kāds tika adoptēts Latvijā (kaut statistika neliecina par to), varbūt vēl kāds risinājums tika atrasts, bet noteikti ir bērni, kuri šī lēmuma dēļ pašlaik dzīvo nevis ģimenē, bet bērnunamā.

Bērnam ir svarīgas saknes, taču beznosacījuma piederība ir pamats

Daudzi ārzemnieki ir adoptējuši bērnus ar īpašām vajadzībām un pusaudžus – bērnus, kuriem citādi nebūtu iespēju piedzīvot ģimeni. Tomēr dažu sliktu piemēru un cilvēku kļūdu dēļ šī iespēja bērnam nonākt ģimenē ir liegta.

Diemžēl esam pieraduši nevis risināt un uzlabot “rīkus” ārpusģimenes aprūpes sistēmā, bet paciest nepilnības tik ilgi, līdz krītam otrā grāvī un aizliedzam to izmantot pavisam.

Tā tas notika “Naukšēnu” gadījumā, un tā tas notika ārzemju adopcijas gadījumā. Mēs esam pārāk izšķērdīgi, jo nav jau mums to desmit citu opciju, kas gaida vietā.

Kā lielākais risks adopcijai uz ārzemēm tiek minēts, ka, adoptējot bērnu uz ārzemēm, nav iespējams uzraudzīt pēcadopcijas procesu.

Taču vai Latvijā mēs to varam pilnvērtīgāk?

Jā, bāriņtiesas pārstāvis reizi gadā apmeklē bērnu, paskatās, kā viņam iet, bet diez vai ģimene, kas dzīvo kādā Rīgas mikrorajonā, ir daudz redzamāka bāriņtiesai par ģimeni, kas dzīvo Vašingtonā.

Protams, ja tiek iesaistīti likumsargi, mēs esam tuvāk, bet likumsargu iesaiste jau ir liecība, ka neesam savu darbu iepriekš izdarījuši, ģimeni apmācot, izvērtējot un pārbaudot tās kapacitāti un kompetenci.

Ir muļķīgi teorētisku baiļu dēļ nostāties pret sistēmu kopumā. Mēs taču nesāksim aizliegt āmurus, jo kāds ir trāpījis pa pirkstiem.

Atmetot visu nacionālromantismu “savus bērnus nevienam neatdosim” garā, galvenais ārzemju adopcijas mīnuss ir bērna pārcelšana uz citu kultūru.

Katram bērnam ir svarīgas saknes un izcelsme, un no adoptētājiem ir atkarīgs, cik ļoti viņi to ciena un respektē, vai apmeklē Latviju, vai palīdz uzturēt saikni ar pagātni.

Taču šī problēma nav unikāla ārzemju adopcijā – tā ir tikpat aktuāla arī pašmāju adopcijas gadījumos, jo nereti vienīgais, kas bērnam tiek saglabāts no pagātnes, ir valsts, kurā viņš uzturas. Tajā pašā laikā ir ārvalstu ģimenes, kas uztur kontaktus ar audžuģimeni, regulāri šeit viesojas, ļauj bērnam zināt, no kurienes viņš nācis.

Ja par to nerunā, bērnam var rasties iespaids, ka vieta, kur viņš dzimis, ir kaut kas slikts, tātad arī viņš pats ir slikts, jo nāk no šīs vides.

Ne vienmēr uzņemošās ģimenes (gan Latvijā, gan ārvalstu adopcijā) apzinās bērna pagātnes nozīmīgumu viņa turpmākās identitātes veidošanās procesā.

Tāpēc ir liels prieks par jaunajiem resursiem, kas pieejami jomas speciālistiem un aprūpētājiem – grāmatas “Patiesība par tavu pagātni” un “Austra, mākoņi un mazais putniņš”.

Māksla ar pievienoto vērtību var palīdzēt sabiedrībai attīstīties

Režisores Lindas Oltes jaunā spēlfilma “Māsas” trāpīgi izgaismo ārpusģimenes aprūpes sistēmas problēmas un rosina domāt, ka tā nav kaut kāda abstrakta sistēma kaut kur citā orbītā; tā ir sistēma, kas veido mūsu nākotnes līdzcilvēkus, tāpēc attiecas uz mums visiem.

Ļoti novērtēju, ar kādu izpratni, bez lieka patosa un arī bez lieka smaguma šādu filmu var izveidot cilvēks, kurš pats nav no sistēmas.

Te ir viss – pagātne, kas velkas bērnam līdzi un ar ko viņš pats netiek galā, cerības uz labāko, vilšanās, vientulības sajūta, kad neviens nepalīdz saprast notiekošo, kad nav, ar ko parunāt. To varētu izmantot kā mācību filmu.

Manuprāt, nav vērts ieguldīt enerģiju un resursus mākslā, ja tas nedod pievienoto vērtību.

Darīt kaut ko sev pašam par prieku ir par maz – gan kino, gan mūzikai un mākslai ir jāpalīdz risināt reālas problēmas un mums kā sabiedrībai pāraugt jaunā kvalitātē. Izklaide ir tikai blakusprodukts, un filma “Māsas” to uzskatāmi demonstrē.

Dažādas nevalstiskās organizācijas, valdības institūcijas un mediji daudz runā par prevencijas nozīmi, izglītojot sabiedrību, lai bērni netiktu izņemti no ģimenēm un nenonāktu bērnunamos.

Bet realitāte ir tāda, ka lietākā daļa ģimeņu, kas ar bērnu aprūpi netiek galā, ir tādas, kur vecāki paši nāk no ārpusģimenes aprūpes sistēmas. Viņi vienkārši nav piedzīvojuši patiesas ģimenes rūpes.

Šādi vecāki vai nu nespēs veikt savas funkcijas, vai arī viņi visu mūžu būs jāatbalsta, un tas maksās ļoti, ļoti dārgi. Tāpēc vislabākā prevencija ir rūpes par bērniem, kam nav ģimenes, lai viņi piedzīvo kaut nelielu daļiņu no mīlošas, pieņemošas ģimenes, jo viņi ir tie nākamie vecāki. Mēs nevaram dot citiem to, ko neesam piedzīvojuši paši – pat ar vislabāko prevencijas atbalsta sistēmu.

Adopcija vai audžuģimene?

Ja salīdzinām Latvijas pieredzi ar citām valstīm, daudzviet Eiropā, piemēram, Nīderlandē, priekšroka tiek dota audžuģimenēm un aizbildņiem, nevis adopcijai, sakot, ka bērnam vecāki jau ir, viņam nav vajadzīgi vēl vieni vecāki, bet gan aprūpētāji.

Tomēr vai ir laba šāda vienveidīga pieeja visām situācijām? Gan pie mums, gan citur Eiropā notiek tāda kā statusu cīņa, lai pierādītu, kurš labāks – audžuģimene, aizbildnis vai adoptētājs.

Taču tas ir aplami, jo bērnu situācijas ir ļoti dažādas un vajadzīgi dažādi risinājumi. Varbūt bērna mamma nevar rūpēties par viņu sava veselības stāvokļa dēļ, bet, dzīvojot audžuģimenē, bērns var mammu regulāri satikt.

Toties tad, kad vecāki ir bērnu pametuši vai no viņa atteikušies, adopcija var būt labāks variants, jo bērnam ir ļoti svarīgi, lai kāds pasaka – tu esi daļa no mūsu ģimenes un mēs tevi nekad neatstāsim, tev nekad no mums nebūs jāšķiras.

Audžuģimenei tiesību tā teikt nav, jo audžuģimenē ievietota bērna liktenis ir bāriņtiesas ziņā. Citās situācijās vislabākais risinājums ir aizbildņa iecelšana, piemēram, par aizbildni var kļūt vecmāmiņa vai cits radinieks – tādā gadījumā bērns neaug pie vecākiem, tomēr paliek bioloģiskajā ģimenē.

Katrai situācijai ir jāmeklē labākais risinājums konkrētam bērnam ar konkrēto dzīves situāciju un konkrētām vajadzībām. Un, ja nav risinājumu no pieejamā klāsta, tad jāmeklē jauni, bet nevar samierināties un apstāties, līdz katram bērnam Latvijā ir iespēja piedzīvot mīlošu ģimeni.

Vajadzīgs reālistisks skatījums un pārdomāta bērnu ievietošana

Diemžēl tuvojas brīdis, kad bērnunamos paliek bērni tikai ar ļoti specifiskām problēmām, kuru iekļaušanai ģimenē vairs neder parastās metodes un ir vajadzīgi specifiski risinājumi.

Specializētās audžuģimenēs lielākoties nonāk bērni ar smagiem funkcionāliem traucējumiem, bet ir vēl divas bērnu grupas, ar kuriem ir daudz sarežģītāk.

Pirmkārt, tās ir lielas brāļu un māsu grupas, jo viena ģimene nevar paņemt, piemēram, sešus bērnus.

Kā ideālu risinājumu es redzu šo bērnu uzņemšanu SOS bērnu ciematu formāta aprūpes iestādēs, kur par viņiem rūpējas pastāvīgs aprūpētājs, kam tiek nodrošināta plaša atbalsta sistēma.

Otrkārt, tie ir pusaudži, kas jau ilgstoši atrodas sistēmā un, lai cik bēdīgi tas arī būtu, ir tik vīlušies pieaugušajos, ka vairs nespēj uzticēties. Ar šādiem bērniem audžuģimenes nereti netiek galā.

Diemžēl lielākoties bērni tiek ievietoti audžuģimenē bez pamatīgas ģimenes spēju un resursu izvērtēšanas, vienkārši izvēloties pirmo ģimeni sarakstā.

Tieši tā bērni arī kļūst par rūgtuma pilniem pusaudžiem: statistika ir laba, bērns vairs nav iestādē, bet atrodas audžuģimenē, taču faktiski viņš trīs gadu laikā ir pabijis jau četrās ģimenēs.

Gribētos no bāriņtiesas sagaidīt reālistiskāku skatījumu uz lietām, nevis nepamatoti naivu pārliecību, ka gan jau ģimene tiks galā.

Reālistisks skatījums ir vajadzīgs arī audžuģimenēm un adoptētājiem.

Pirmais un pats galvenais, kas jāpārdomā, ir motivācija. Otrs faktors – gaidas.

Tās mēs apmācībās mēģinām pēc iespējas ātrāk sagraut.

Gaidas ir ceļš uz vilšanos.

Potenciālie adoptētāji vai audžuģimenes nedrīkst gaidīt, ka bērns viņiem dos to vai šito, palīdzēs dziedināt traumatisku pieredzi vai aizpildīt kādu citu tukšumu.

Mums jāpalīdz apzināties, ka vecākiem ir nepieciešama emocionālā veselība un emocionālā inteliģence.

Neviens psihologs, neviena atbalsta metode nepalīdzēs, ja pieaugušais pats neapzināsies un nebūs gatavs pārstrādāt un izsāpēt savas traumas.

Tas ir izšķiroši svarīgi, lai adopcija būtu veiksmīga, jo 99% gadījumu bērns, kas ienāk ģimenē, uzraus pieaugušā pagātnes nedziedinātās rētas. Trauma piesaista traumu, un jaunajiem vecākiem tas ir jāapzinās.