Taujāts par to, kā iejuties Dailes teātrī, Kairišs raidījuma vadītājam Jānim Šipkēvicam atzīst: “Dzīvi es uztveru tādu, kāda tā ir. Es tur jūtos labi.

Protams, tas ir ļoti grūts un sarežģīts darbs, bet galvenais, ka tas sniedz kaut kādu gandarījumu. Tas sniedz arī perspektīvas un attīstības sajūtu. Man ir svarīgi paturēt šīs dimensijas.”

Viņam patīkot arī leģendārā Smiļģa gars, kas klīstot pa teātri. “Tas ir forši – tu esi kolektīvā, tu esi ar cilvēkiem. Mums ir savi brīži uz augšu, brīži uz leju. Es aizvien vairāk izjūtu šo kopību, un man tā ir ļoti svarīga,” tā Kairišs.

Iepriekš režisors minējis, ka teātris “grab”, ja neiet uz priekšu.

Uz jautājumu par to, vai izjūt pietāti pret Latvijas aktieru zeltu Dailes teātrī, Kairišs atzīstas, ka ir mākslinieks, anarhists:

“Vārds pietāte ir ļoti sarežģīta kā mākslas izejas pozīcija. Es jūtu, ka tie ir bijuši dižgari, to gan es jūtu. Ne jau kādā ziņā tematiski vai pēc līdzības, bet es gribu šim garam tuvoties.

Manuprāt, tas teātrī ir iekodēts ļoti, ļoti nopietni, tāpēc jau tas grab, ja viņš neatbilst šai te idejai. Skaidrs, ka ideālistisku teātri nevar uzbūvēt, bet, ja viņš neatbilst idejai, tad viņš grab.

Tas ir fakts. To jau bija pierādījusi Dailes teātra pēdējo laiku vēsture, bet atbilst, uzminēt, izaicināt – tas ir ļoti sarežģīti, nekad neapstāties un vienmēr iet uz priekšu.

Jā, pietāti es nejūtu, bet es jūtu lielu interesi un lielu uzbudinājumu – doties šajā sinerģijā ar šiem cilvēkiem, ar šiem teātra domātājiem, kas tur bijuši.”

Kairišs norāda, ka Dailes teātris nevar sūdzēties par skatītāju trūkumu, bet svarīgi ir kopt attiecības ar skatītāju.

“Tā diemžēl ir atkarības radīšana, to es apzinos. Atkarība no kultūras, manuprāt, atkarība no latviešu valodas, no lieliem stāstiem, no izciliem aktierdarbiem – man liekas tā ir veicināma atkarība. Vismaz es to gribētu veicināt,” viņš stāsta, “Es gribu, lai šīs attiecības pārvēršas zināmā mērā par ģimeniskām.

Lai tas ir svarīgs rituāls, bet nevis tikai aiz pieklājības.

Es domāju, arī skatītājiem jāliek būt prasīgiem. Viņiem nevajag nākt uz teātri tikai tāpēc, ka tas ir pierasts ģimenē, nē, viņiem jānāk tāpēc, ka viņi jūt, ka viņi grib tajā piedalīties.

Mums atkal jārada izrādes, lai skatītājiem šādu vēlmi radītu.”

Pilnu raidījuma ierakstu vari noklausīties šeit.