Lielu daļu no mūsu dzīves nosaka vairāku gadsimtu laikā iesakņojušās tradīcijas. Bieži vien, svinot savu dzimšanas dienu, kāzas vai valsts svētkus, balstāmies tieši uz šo svētku svinēšanas tradīcijām. Mēs diezgan reti paši pieņemam lēmumus par to, kā atzīmēsim svētkus vai dažādus svarīgus notikumus gan mūsu, gan arī mūsu tuvinieku dzīvē.
Iespējams, nevienam nepatīk par to domāt, tomēr arī veids, kā cilvēki tiek godināti pēc nāves ir iesakņojies gan latviešu, gan arī citu tautu kultūrās. Laikam plūstot, Latvijā ir pastāvējušas dažādas mirušo apbedīšanas un pieminēšanas tradīcijas. Tās vijušās cauri gadsimtiem, daļa ir palikušas teju nemainīgas, dažas laika gaitā ir aizmirstas, mainījušās vai arī radušās no jauna.
Bēres mūsdienās ikvienam visbiežāk saistās ar apbedīšanas biroju un dārgu koka zārku, ērģeļu mūziku un klusām sērām. Tas ir tradicionāls, mūsu kultūrā iesakņojies veids, kā mēs atvadāmies no saviem tuviniekiem. Bērēm seko klusas sēras.
Bet vai tiešām viss vienmēr ir tik ierasti un mēs neko nevaram mainīt?
Saskaņā ar Amerikas Savienoto Valstu Nacionālā garīgās veselības institūta datiem, bailes no nāves ieņem otro vietu ASV populārāko fobiju sarakstā. Vidēji katru dienu ASV mirst 6800 cilvēki, tomēr runas par nāvi sabiedrībā joprojām ir tabu.
2018. gadā Šveices sociologs Bernards Kretazs rīkoja pasākumu, kur svešinieku grupa sapulcējās kafejnīcā un vairākas stundas runāja par nāvi. Šī ideja šobrīd ir kļuvusi par globālu kustību, kas tūkstošiem cilvēku devusi iespēju atklāti, bez aizspriedumiem runāt par jautājumiem, kas ir saistīti ar nāvi.