Pēc panākumiem konkursā Grēta laida klajā dziesmu "Pāries", bet nu ceļu pie klausītājiem sācis arī viņas pirmais debijas albums "Vēl aizvien man sapņos". Intervijā Grēta stāsta par vijoles stundām Talsu Mūzikas skolā, pieredzi "X Faktorā" un mūziķa vietu un lomu pašmāju izklaides industrijā.

Ne visiem izdodas ielauzties brīžiem visai skarbajā izklaides un mūzikas industrijas apritē tik ātri kā tev. Un arī izturēt tajā valdošo konkurenci. Var nosaukt veselu virkni sākotnēji perspektīvu jauno dziedātāju, kam viens singls vai uzvara populārā šovā tā arī paliek vienīgie panākumi. Tēlaini izsakoties – spoža, bet krītoša zvaigzne. Tev uzvara “X Faktorā” bija pirmais pakāpiens, bet tagad klajā nācis arī pirmais albums. Kā tev tas izdevies?

Vēl aizvien pašai to ir grūti aptvert. Jo man vēl nav īsti bijuši koncerti, kurā es varētu nodziedāt savas dziesmas, lai es tiešām varētu pašai sev pierādīt, ka spēju nodziedāt koncertu ar savu mūziku. Galu galā, līdz šim es galvenokārt izpildīju tikai citu dziedātāju un komponistu mūziku. Tā iekšējā sajūta aizvien ir, ka tu vēl īsti nevari izprast, kam jābūt, kam jānotiek, lai būtu citādi, lai cilvēki novērtētu mani pašu, manas dziesmas, dziedātu līdzi. Šobrīd es vienkārši cenšos darīt. Darīt tā, lai cilvēkiem patiktu. Un gan jau pienāks tā reize, kad nodziedāšu savu koncertu, un man būs apziņa un pārliecība, ka cilvēki zina manas dziesmas. Tā sajūta it kā ir nākusi, bet es joprojām nezinu par visiem 100%, kādai tai ir jābūt. Protams, es apzinos, ka tagad esmu mūzikas industrijā, mani cilvēki pazīst arvien vairāk, bet es joprojām mācos būt mūzikas industrijā.

Neviens mūziķis un dziedātājs šajā jomā neparādās no tukšas vietas. Ir jābūt kādam pamatam, kādam grūdienam, kas palīdz nokļūt, piemēram, līdz tam pašam "X Faktoram". Kā tev aizsākās mūziķes gaitas? Esi absolvējusi kādu mūzikas skolu, trenējusies pie pedagogiem? Vai tas viss aizsākts pašmācības ceļā?

Es esmu pabeigusi Talsu Mūzikas skolas vijoles klasi, kā arī Rīgas Doma kora skolas mūziklu nodaļu. Esmu diezgan daudz mācījusies mūzikas skolās, mūzikas vidusskolās. Tas laikam ir mans pamatu pamats, un bez pedagogiem es noteikti nebūtu ieguvusi tādu pieredzi un arī zināšanas, lai varētu startēt "X Faktorā". Varu droši teikt: veiksme, kas man uzsmaidīja "X Faktorā", ir nopelnīta ar pašas iepriekšējo pieredzi un to cilvēku palīdzību, kuri man iemācīja, kā un ko pateikt uz skatuves.

Tu ieminējies par vijoles klasi. Tātad uz skatuves tavi ieroči ir ne tikai balss, bet arī mūzikas instrumentu pārvaldīšana.

Ar vijoli man ir īpašas attiecības, kaut gan pēc eksāmena es vijoli noliku plauktiņā un vairs neesmu paņēmusi rokā. Vai es šobrīd māku spēlēt vijoli? Varbūt kādas notis, bet uz skatuves diezin vai atļautos to darīt. Ja nevar to izdarīt labi un kvalitatīvi, tad labāk nedarīt vispār. Taču mūzikas skolu izglītība man bijusi gana vispusīga. Un šobrīd es vairāk spēlēju klavieres.

Vai atceries savu pirmo koncertu? Kur un kā uzstājies?

Kur dziedāju pirmo reizi? Manuprāt, tas bija manā skolā Talsu Valsts ģimnāzijā. Tas ir – ja runājam par koncertiem, kur jāuzstājas publikas – skolas – priekšā. Tas bija skolas salidojums, daudz cilvēku, pirmais stress. Visi mani pirmie koncerti un konkursi man ir bijuši Talsos. Varu teikt, ka visas pirmās uzstāšanās bija savējo priekšā Talsos, nekur tālu neesmu braukusi.

Tieši stress pirms uzstāšanās ir viens no lielākajiem izaicinājumiem, ar ko jātiek galā. Īpaši jau karjeras sākumā. Kā tu cīnies ar skatuves stresu?

Es teikšu godīgi: bija briesmīgi. Īpaši jau "X Faktora" tiešraižu laikā. Kaut gan tas stress, kas man bija pirmajā un pēdējā tiešraidē, bija radikāli atšķirīgs. Pirmajā tiešraidē bija vienkārši nenormāla panika, kuru es pat īsti nevarēju kontrolēt, bet pēdējā es jau vairāk vai mazāk, bet tomēr mācēju ar to tikt galā. Stress, protams, bija, bet tad es jau mācēju kaut kā savas izjūtas apvaldīt tā, lai tas netraucētu uzstāties.

"X Faktors" bija tava pirmā lielā skatuve, bet vai tu arī pirms tam esi piedalījusies kādos konkursos?

Manuprāt, "X Faktors" ir viena no tām lielajām skatuvēm, kur jauns dziedātājs var Latvijā parādīties plašākai publikai, jo to skatās tiešām daudz cilvēku. Protams, tas nav kā publiskos koncertos, uzreiz nav daudzu cilvēku klātbūtne zālē, jo šovs notiek studijā, ir filmētāju grupa, producentu grupa un žūrija. Koncertos cilvēki ir turpat zālē, būtībā blakus, bet zinot to, cik cilvēki "X Faktoru" skatījās, tad laikam var teikt, ka "X Faktors" līdz šim ir lielākā skatuve, uz kuras es esmu bijusi.

Salīdzini Grētu pirms "X Faktora" un tagad. Cik ļoti Grēta ir augusi?

Es neteiktu, ka Grēta ir ļoti mainījusies, es teiktu, ka Grēta "X Faktora" laikā ieguvusi ļoti lielu mīlestību no cilvēkiem. Un tas deva ļoti lielu atspērienu kaut ko darīt tālāk. Svarīgi bija saprast, ka cilvēki gaida, ka cilvēki atbalsta. Tas laikam arī ir pieminētais grūdiens, kas iepriekšējai Grētai bija ļoti, ļoti vajadzīgs. Jo man ir bijuši tādi lūzuma punkti dzīvē, kad nevarēju saprast, vai to darīt tālāk, vai varbūt nedarīt vispār. Lēmums piedalīties "X Faktorā" bija šāds lūzuma punkts. Sākumā gāju ar domu – aiziešu, un tad redzēs. Kā būs, tā būs, kā notiks, tā būs lemts. To laikam varu ieteikt arī citiem: vajag pamēģināt, jo, ja nepamēģināsi, tad arī nezināsi, kas tur ir un kas nav. Es teikšu tā: es ieguvu pārliecību, ka cilvēki gaida un atbalsta, un tas man nozīmē ļoti daudz.

Jau drīz pēc "X Faktora" iznāca tavs pirmais singls – "Pāries". Tava pirmā līdz plašākai publikai nonākusī dziesma. Kā tu nonāci līdz singlam? Vārdi, melodija... Kas no tā atnāca pie tevis pirmais?

Es piedalījos radošajā nometnē, jo man bija vēlme pēc iespējas ātrāk parādīt cilvēkiem, ka es vēlos pa īstam nodarboties ar mūziku, nevis tikai uzvarēt "X Faktorā", un pēc tā pazust. Tā, divu mēnešu laikā, tapa dziesma. Mēs bijām nometnē kopā ar producentu Jāni Jačmenkinu jeb JJ LUSH un reperi rolandu če. Sēdējām, runājām, un viņi visu laiku jautāja: "Par ko tu gribi rakstīt?". Es teicu, ka

gribu rakstīt par to, ka visam var tikt pāri, ja tu ar sevi māki sadzīvot, ja tu izproti, ko tev pašam vajag, un beigt darīt to, ko citiem vajag. Apzināties, ka tu pats sev esi vērtīgs.

Teicu, ka gribu uzrakstīt tā, ka, ja kāds klausīsies, lai viņš saprot. Tā mēs nonācām pie dziesmas "Pāries", kurā stāstu, ka ir visādi slikti notikumi, bet galu galā viss pāriet, un tavā pagātnē vienmēr būs mirkļi, kas mums pirms kāda laika šķituši briesmīgi un nepārvarami, tomēr jau pēc neilga laika tie šķiet kā putekļi, salīdzinot ar to, kas notiek tagad. Un par to ir šī dziesma.

Pēc pirmās dziesmas ļoti ātri klajā nācis arī tavs pirmais albums. Kādas pašai ir pirmās emocijas un sajūtas?

Patiesībā ir tādas divējādas emocijas, bet iekšējās sajūtas visādā ziņā ir labas. Šobrīd es gaidu brīdi, kad es varēšu albuma dziesmas nodziedāt arī skatītājiem no pirmās dziesmas līdz pēdējai. Lai gan pagaidām tas vēl nav noticis. Atsevišķos koncertos gan esmu pa kādai dziesmai izpildījusi. Ir ļoti patīkams gandarījums, it īpaši tādēļ, ka man albumā ir kopīga dziesma ar reperi xantikvariātu, ar kuru mēs uzstājāmies arī mana albuma prezentācijā. Vienmēr ir liels prieks, ja tu zini, ka nāks tas brīdis, kad izpildīsi savu dziesmu, un cilvēki dzirdēs un redzēs, ka tas ir tavs darbiņš, kurš veidots kopā ar mīļiem cilvēkiem. Es esmu tāds cilvēks, kas vienmēr skatās uz priekšu. Tagad es zinu, ka albums ir izdots, un cilvēki var to klausīties. Man gribas turpināt, tēlaini sakot, "ražot" vēl, lai cilvēkiem dotu iespēju klausīties ko jaunu, un tāpēc es turpinu strādāt.

Vai tev kā jaunajai māksliniecei ir jūtams atbalsts no mūzikas organizācijām? Piemēram, Latvijas Izpildītāju un producentu apvienības (LaIPA) un citām?

Es domāju, ka noteikti! Man vienkārši ir prieks, ka mums ir tādas organizācijas, kas rūpējas par mūsu mazās Latvijas mūziķiem, kuri katru mēnesi, katru gadu, var saņemt mazu prieciņu par savu padarīto darbu. Ir prieks, ka ir cilvēki, kas uztur mūsu mūzikas industriju, kas darbojas kopā ar mūziķiem un tos atbalsta.

Tradicionāls jautājums. Kādi ir tavi turpmākie plāni? Varbūt kāda jauna dziesma, albums? Varbūt sagaidāms Grētas solo koncerts?

Plānu, protams, ir daudz. Kā jau visiem. Kas no tā sanāks, nezinu. Pašreiz strādāju pie mini–albuma, kas, cerams, pārtaps arī par pilnu albumu. Tas noteikti būtu mans nākamais mērķis. Jo es tiešām gribētu, lai mans pirmais albums, kas būtībā ir mini–albums, papildinātos, lai galu galā sanāk arī pilns koncerts, jo ar šobrīd radītajām dziesmām vēl ir par maz. Vēl ir darbi, ko darīt, lai vēlāk varētu dot, rādīt, priecēt un dejot.

Ko tu novēlētu un ieteiktu jauniešiem, kuri arī vēlas uzsākt mūziķa karjeru, bet varbūt baidās mēģināt?

Baidīties ir normāli, baidās visi. Arī es baidījos. Es pat sev teicu, ka nedziedāšu, tomēr tad, kad pamēģini un kaut kas sanāk, to sajūtu nekas nevar aizvietot. Ir lieliskas emocijas tad, kad esi baidījies, bet tev kaut kas sanācis un cilvēki nākuši tev palīgā. Es teikšu: nekad nav par vēlu mēģināt, nekad nav slikti mēģināt, jo tu nekad nevari zināt, kas tevi sagaida. Tāpat arī es nezināju, bet tagad esmu izdevusi albumu, kuram jau ir 200 000 klausījumu. Tu nekad nevari zināt iepriekš, nevari prognozēt nākotni. Man tas viss aizvien šķiet tāds neizprotams, nesaprotams process, iespējams, lielā mērā man klāt stāvējusi veiksme, bet es esmu pateicīga par to, ka es varu darīt to, ko man sākotnēji bija bail darīt.