Ināras Kolmanes filmogrāfijā ir vairāk nekā 15 darbi, viņa ir filmu studijas "DEVIŅI" līdzīpašniece un radošā direktore. 1994. gadā absolvējusi Sanktpēterburgas Teātra, mūzikas un kino institūta režijas fakultāti un piedalījusies daudzos starptautiskos režijas kursos un meistarklasēs. Eiropas Kino akadēmijas locekle 2018. gadā saņēma Nacionālo kino balvu "Lielais Kristaps" par labāko pilnmetrāžas filmu. Tā tika piešķirta par dzejnieces, tulkotājas un rakstnieces Vizmas Belševicas atmiņās balstīto drāmu "Bille".

Attiecības un konfliktus starp padomju varu un privāto cilvēku dzīvi un nosacīto brīvību režisore pētījusi dokumentālajās filmās "Mans vīrs Andrejs Saharovs" (2006, "Lielais Kristaps" par labāko dokumentālo filmu), "Pretrunīgā vēsture" (2010) un "Dubultā dzīve. Sekss un PSRS" (2018). Vēl bez "Billes" attiecības starp vairāku paaudžu sievietēm Ināra pētījusi dokumentālajās filmās "Ručs un Norie" (2015, četras "Lielā Kristapa" balvas) un "Sarmītes" (2001).

Sarunā ar presi kinoteātrī "Splendid Palace" tu minēji, ka "Mātes pienu" izlasīji vienā naktī. Vai tas nozīmē, ka nevarēji atrauties no grāmatas, vai arī tas bija bezmiega periods?

Grāmatu man uzdāvināja Nora, ar Arvi (filmas scenārija autors, Ināras vīrs Arvis Kolmanis – T.T.) bijām uz tās atvēršanu. Grāmata mani ļoti aizrāva. Gan valoda, gan sižets, viss kopumā. Tāpēc arī vienā rāvienā tā tika izlasīta, nevarēju nolikt malā.

Mēdz teikt, ka ir "sieviešu literatūra" un literatūra, kas tēmēta vairāk uz lasītājiem vīriešiem. Ja kāds apgalvotu, ka Noras romāns ir sieviešu literatūra, tu piekristu?