Ja kāds par to vēl šaubās, varu izmantot līdzību ar grimstošu kuģi. Kura apkalpe veiksmīgāk sevi izglābs – tāda, kura būs savstarpēji koordinēta, paļāvīga uz otra spējām neatkarīgi no kādas iedibinātas hierarhijas un gatava uzupurēties vājāko dēļ, vai tāda, kurā katrs ierausies savā stūrī, organizēs atdalītas grupas, kurās iekļaus tos, kas “kaut ko patiešām saprot” no kuģiem un, nedod dievs, tādus, kuri kādu “nederīgāku” pārmetīs pāri bortam, lai atbrīvotu sev vietu glābšanas laivā?

Dzejnieces un aktrises Marijas Luīzes Meļķes atteikšanās no Nacionālā kino balvas “Lielais Kristaps” uzspridzināja dažādu tīmekļa platformu komentāru sadaļas, papildus rezonansi rodot LTV1 raidījumā “Šodienas jautājums”, kurā komentēt situāciju bija aicināts Kultūras ministrijas parlamentārais sekretārs Ritvars Jansons (NA) un Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas deputāte Antoņina Ņenaševa (P).

Izskaitīt, kura no iepriekš aprakstītajām kuģa apkalpes grupām komentāros bija pārstāvēta vairāk, nozīmētu nodoties socioloģiskam pētījumam, tomēr jau pats fakts vien, ka šis būtībā pavisam vienkāršais Marijas Luīzes žests tiek uzņemts ar tik kvantitatīvi iespaidīgu reakciju jūkli, sagādā nepieciešamību pārdomāt, kādēļ tā.

Šeit vēlreiz ir jāatgriežas pie kara un mūsu “Lielā kaimiņa”, kuram nevajadzēja pat gadu, lai apliecinātu savu sīkumu un niecīgumu – vērtību un mērķu, nevis ģeogrāfiskā līmenī. Nevajadzēja pat gadu, jo pietika ar vienu, konkrēti fiksējamu pulksteņa laiku – 4:50 24. februārī, 2022. gadā. Iebrukums suverēnā valstī bija pēdējo labticības pieņēmumu izsvēpētājs, ka ar šo bandītisko ķimerējumu, kuru dokumentos dēvē par “Krievijas federāciju”, var rēķināties kā ar loģiski domājošu, profesionālu un gan iekšpolitiski, gan ārpolitiski progresīvu valsti.