Ar piešķirtajiem līdzekļiem plānots izvietot 16 norādes par latviešu vēsturisko zemju un kultūrtelpu robežām pie galvenajām satiksmes maģistrālēm uz valsts galvenajiem un reģionālajiem ceļiem, 171 ceļazīmi ar lībiešu valodas atainojumu oficiālajās norādēs un 80 ceļazīmes ar latgaliešu rakstu valodas atainojumu oficiālajās norādēs.

Turpmāko trīs gadu laikā plānots uzstādīt vēl vairākus desmitus norāžu latgaliešu rakstu valodā, informējusi Satiksmes ministrija, piebilstot, ka tas atkarīgs no finansējuma pieejamības. 2021. gadā pirmās šāda veida ceļazīmes uzstādītas uz Balvu novada robežas.

Minētais budžeta piešķīrums šādam mērķim raisījis dažādus viedokļus. Piektdien, 10. martā LR1 raidījumā “Krustpunktā” LTV raidījuma “Kas notiek Latvijā?” producente Madara Fridrihsone, vērtējot pieņemtā budžeta pozīcijas, pauda: “(..)Papildus nauda ir tikusi dažādām citām lietām, ir kaut kāda nauda, kas ir atrasta onkoloģijai, ir nauda, kas ir atrasta garantētā minimālā ienākuma reformai, (..) bet ir atradusies arī nauda, kaut ļoti maza, piemēram, jau bēdīgi slavenajām ceļazīmēm lībiešu latgaliešu valodā. Principā tas ir tas, bez kā mums šajā brīdī, kad tūlīt būs ārkārtas stāvoklis medicīnā jāizsludina – nevarēja atlikt, ja? (..) Mums tā kā ļoti vajag šo. Es varētu atvērt datoru un vienkārši saukt visas šīs brīnišķīgās lietas.”

Savukārt Latvijas Universitātes Lībiešu institūta vadītājs, pētnieks Valts Ernštreits šodien savā soctīkla Facebook lapā publicējis emocionālu ierakstu, kurā viņš reaģējis uz Saeimas deputāta Kaspara Briškena izteikumu (“Progresīvie”) tā dēvētās “budžeta nakts” debatēs: “Es ļoti reti kļūstu nikns. Šobrīd ir tieši šāds brīdis. Bet es centīšos būt ļoti, ļoti savaldīgs. Citēšu. Deputāts Kaspars Briškens no partijas “Progresīvie” Saeimas 08. marta sēdē: "tā vietā, lai mēs atrastu finansējumu, lai rūpētos par tiem cilvēkiem, kas vēl ir dzīvi, (..) mēs finansēsim ceļa zīmes lībiešu un latgaliešu valodā (..)"

Latvijā pastāvējušas jau 14. Saeimas, taču pirmo reizi mūsu parlamentārisma vēsturē Saeimas tribīnē parlamenta loceklis ir atļāvies pateikt, ka Latvijas otru pamattautu – lībiešus – ir OK pielīdzināt mirušajiem, ir OK ignorēt, ir OK diskriminēt, ir OK valstij nepildīt uzņemtās saistības, jo "jārūpējas taču par dzīvajiem" un lībieši, kā noprotams no sacītā, tādi nav. Un tie, kas vēl nav nomiruši, acīmredzot, ir pelnījuši nāvi. Un tie, kas gadu desmitiem ir iestājušies un turpina iestāties par savām tiesībām pastāvēt un beidzot būt redzamiem, nav nopelnījuši tiesības uz dzīvi.”

Ernštreits piebilst, ka politiķa izteikums izskanējis īpašā laikā: gadā, lībieši – svin savu nacionālo simbolu, karoga un himnas, pirmo simtgadi. Viņš arī norāda, ka 26. martā Latvijā pirmo reizi daudzi novadi pieminēs Latvijas piemirsto lībisko mantojumu un savas lībiskās saknes, tā noslēdzot sarežģītu ceļu uz izpratni faktiski gadsimta garumā un atzīmējot to, ka lībiešu valoda pirmo reizi parādījusies oficiālajās norādēs.

Pētnieks turpina: “Tas ir izskanējis laikā, kad Latvija šķiet soli pa solim kļūstam pieaugušāka, sākot spert pirmos nedrošos soļus arī šīs savas vēstures daļas izpratnē, savas otrās pamattautas atzīšanā un pieņemšanā – pirmos soļus ceļā, pa kuru jau gadu desmitiem soļo Eiropa un Ziemeļamerika, Dienvidamerika, Āzija, Austrālija un pat Āfrika.

Kā Latvijas pilsonis un lībietis, kurš ar lībiešu karogu rokās aizstāvēja Latvijas topošo parlamentārismu 1990. gada 15. maijā, kurš kopš 1980. gadiem ir bez apstājas šķiedis savus spēkus, lai lībieši pastāvētu šodien un nākotnē, lai lībieši atgrieztos Latvijas apziņā un lībiešiem “pienāktu tie laiki, ko citas tautas tagad redz” –

es aicinu Kaspara Briškena kungu un to parlamenta daļu, kuras vārdā viņš runājis, atvainoties Latvijas otrajai pamattautai, ja pietiks mugurkaula, vai arī vienkārši aizvērties, ja nepietiks.

Un vēl es piedāvāju ikvienam Latvijas Republikas Saeimas deputātam, jebkuram Saeimā ievēlētajam politiskajam spēkam, jebkurai komisijai tikšanos, semināru vai publisku lekciju, kuras laikā es apņemos konspektīvi iepazīstināt gan ar lībiešu vēsturi, gan ar Latvijas likumiem un tās ratificētajiem starptautiskajiem dokumentiem, kuros noteikts lībiešu kā Latvijas otrās pamattautas un pirmiedzīvotāju statuss, tiesības un valsts uzņemtie pienākumi.”

Filoloģijas doktors Valts Ernštreits ir viens no aktīvākajiem lībiešu valodas kopējiem un popularizētājiem Latvijā un Igaunijā. 1998. gadā apbalvots ar Norvēģijas Karalistes Svētā Olafa ordeni, 2012. – Igaunijas Māras Zemes krusta ordeni, 2013. – Somijas Lauvas ordeni, 2015. – Latvijas Atzinības krustu.