Filma “Kalev” stāsta par to, kā 1991. gadā cīņas basketbola laukumā saplūst ar ielās notiekošo revolūciju - tautas alkām pēc brīvības un sportistu vēlmes pēc uzvaras. Baltijas komandām ir jāpieņem nozīmīgs lēmums, vai piedalīties Padomju Savienības basketbola čempionātā brīdī, kad nacionālā neatkarība ir rokas stiepiena attālumā. Arī sporta fanu vidū domas nav viennozīmīgas. Uz spēles likts daudz vairāk par uzvaru...

Režisors Ove Mustings ir iedvesmojies no patiesiem notikumiem, tomēr uzsver: “Šī nav dokumentāla filma, bet gan spēlfilma par Igaunijas basketbola komandu “Kalev”, kas 1991. gadā kļuva par PSRS čempioniem.”

Filmā lomas atveido ne tikai igauņu, bet arī latviešu aktieri: Andris Keišs, Artūrs Putniņš, Jēkabs Reinis, Klāvs Kristaps Košins un Kaspars Zāle. Režisors Ove Mustings: “Mēs meklējām aktierus teju visur. Atlasījām garus, slaidus, sportiskus puišus, kuri māk spēlēt basketbolu un pārvalda vairākas svešvalodas, tostarp krievu. Apgrūtinājums aktieru atlasē bija tas, ka viņiem bija vizuāli jālīdzinās īstajiem spēlētājiem. Galvenajās lomās tomēr vajadzēja būt aktieriem, nevis sportistiem.”

Filma tika filmēta Latvijā un Igaunijā. Aktieriem notika regulāri komandas un individuālie treniņi, par kuriem stāsta aktieris Jēkabs Reinis, kurš filmā atveido basketbolistu Sergeju Babenko: “Mums bija koptreniņi, reizi vai divas reizes mēnesī braucām uz Igauniju, kā arī Latvijā man notika individuālie treniņi ar speciālistu Gunāru Gailīti. Tas bija ļoti neaizmirstams posms. Skatījos filmu ar tādu nostalģiju! Ne vienmēr izveidojas emocionālā piesaiste filmai un tās komandai. Šoreiz tas ir noticis. Šī filma un darbs pie tās ir atstājis nozīmīgu nospiedumu manā dzīvē.”

Savukārt Kārlis Muižnieks, basketbolists, kurš 1991. gadā spēlēja basketbola komandā “VEF”, stāsta: “Noskatoties filmu, radās nostalģija par to laiku, par jaunību, spēlēm un uzvarām. Igauņiem tas ir cits stāsts, jo viņi izbaudīja to lielo zeltu, bet mēs - mazo zeltu, paliekot trešajā vietā. Es skatījos filmu ne tikai kā basketbola spēlētājs, bet arī kā treneris. Man ļoti patika, ka aktieri bija labi iemācījušies kombinācijas, jo igauņi bija slaveni ar tām. Babenko iegriezās un iemeta grozā - tā bija viņa klasika. Filma mani atgrieza 30 gadus atpakaļ, un bija forši izbaudīt to sajūtu, cīņu par uzvarām, bet, kā jau mākslas filmās, krāsas nedaudz sakāpinātas - traģikomiskajās situācijās un sadzīvē, bet arī tā bija neatņemama tālaika sastāvdaļa.“

Filma tika izvirzīta ASV Kinoakadēmijas balvai “Oskars” kā Igaunijas nacionālais pieteikums. Tā izrādīta Varšavas kinofestivālā, Tallinas festivālā “Melnās naktis”, Skandināvu kinofestivālā Losandželosā, Palmspringsas starptautiskajā kinofestivālā, Amerikas filmu institūta (AFI) rīkotajā Vašingtonas kinofestivālā, Bostonas Baltijas filmu festivālā, Eiropas filmu festivālā, Čikāgas filmu centrā. Drīzumā filma būs skatāma arī Singapūrā un Sanmarino.

Filma ir saņēmusi vairākas Igaunijas Akadēmijas balvas - Ove Mustings par debiju un Reins Kotovs kā labākais montāžas režisors. Kultūras fonda gada balva piešķirta arī Maitam Malmstenam kā labākajam vīriešu lomas atveidotājam.

Filmas producenti ir Igaunijas kompānijas “Allfilm” un “Ugri Film“, studija “Ego Media” organizēja filmēšanas procesu Latvijā un piesaistīja līdzfinansējumu ārzemju filmu uzņemšanai. Filmu atbalstījuši Igaunijas Filmu institūts, Igaunijas Kultūras fonds, Igaunijas Kultūras ministrija, Rīgas Filmu fonds, Latvijas Nacionālais kino centrs un Igaunijas Republikas vēstniecība Latvijā.