Atteikšanos no balvas Marija Luīze Meļķe pamatoja: “Es ceru, ka nevienam tā nenolasīsies kā augstprātība, jo patiesībā man ir ļoti žēl, ka nevaru pieņemt šo "Lielo Kristapu". Tas ir valsts līmeņa apbalvojums par darbu filmā, kurā es attēloju meiteni, kādu realitātē šī valsts atsakās aizstāvēt. Tas [balvas pieņemšana] no manas puses būtu liekulīgi.” Valsts aizstāvība šajā gadījumā saprotama kā kavēšanās pieņemt Dzīvesbiedru likumu – Meļķes loma filmā bija meitene, kura iemīlas citā meitenē.

Zane Meļķe raksta: “Tas, ka mums ir tik vājš sociālais diskurss, mēs nesaprotam iejūtību, līdzcietību, neiestājamies par vājākajiem, neciešam citādo, esam naidīgi pret imigrantiem, bēgļiem, pret homoseksuāļiem, esam iemācījušies neredzēt ubagus, cilvēkus ar īpašām vajadzībām, ir mūsu sabiedrības vājums.

Bet arguments, ka mēs baidāmies, ka laulības institūciju varētu sagraut kaut kāda legāla statusa piešķiršana viendzimuma pārim (un, manuprāt, šeit vispār nav nekāda sakara ar to, vai viņi guļ vai neguļ kopā!), tiešām izbrīna. Es, piemēram, nesaprotu, kāpēc būtu jāliek kādi juridiski šķēršļi vai jābaidās, ka, piemēram, draudzenes (līdzvērtīgi vienkārši kā attiecības reģistrē heteroseksuāli pāri) varētu reģistrēt kaut kāda statusa kopā-dzīvošanu un atbildības uzņemšanos, kopā paņemt dzīvokļa kredītu vai adoptēt kādu bērniņu, kam citādi būtu jāuzaug bērnunamā. Un kāpēc valsts nevarētu darīt visu, lai šim bērnam skolā nebūtu jāpiedzīvo citu bērnu apsmiekls un pazemojumi.

Ak, šī jaukā, pieklājīgā frāze, kas neuzliek nekādus pienākumus un principā noslēdz jebkādas diskusijas uzsākšanu: “Mums ir demokrātiska sabiedrība, kur katrs drīkst domāt, ko grib.” Es to tulkoju kā: “Es homoseksualitāti neatbalstu un negribu par to runāt.” Ziniet, es arī neatbalstu un negribu par to runāt. Bet, iespējams, ir pienācis tas brīdis, kad tas ir jādara. Un, lūdzu, nenodarbosimies ar retoriku, ka Latvijā homoseksuāļiem ir visas tās pašas tiesības un iespējas. Pat par to, ka tu tikai iestājies par viņu sociālajām tiesībām, tu jau saņem agresīvus apvainojumus, pat rupjus draudus, un ir grūti pat iedomāties, ar ko vēl latvietis varētu "izpelnīties" līdzvērtīgi naidīgu reakciju (ārvalstnieki būtu cits temats).”

8. martā Marija Luīze Meļķe kopā ar kultūras ministru Nauri Puntuli (NA) piedalījās LTV raidījumā “Kas notiek Latvijā?”. Ministrs sarunā akcentēja valdības deklarāciju, kurā ir iekļauta apņemšanās juridiski sakārtot viendzimuma pāru attiecības. Valsts dokumentu citēja arī raidījuma vadītājs Jānis Domburs, nolasot sadaļu par vienā mājsaimniecībā kopīgi dzīvojošu personu tiesību un interešu aizsardzību neatkarīgi no dzimuma un vecuma.

Uz jautājumu, kā valdība plāno to realizēt, Nauris Puntulis atbildēja: “Tas būs Tieslietu ministrijas kompetencē: piedāvāt šīs izmaiņas, lai realizētu šo mērķi.”

Raidījuma vadītājs atsaucās arī uz valdības rīcības plāna projektu, kurā arī ir iekļauta līdzīga apņemšanās, proti: “Izstrādāt tiesību aktu projektus par vienā mājsaimniecībā kopīgi dzīvojošu cilvēku pilnvērtīgu juridisko, sociālo un ekonomisko aizsardzību un atbalstu.” Tā kā sabiedrības saliedētība ir viens no Kultūras ministrijas darbības mērķiem, saskaņā ar Ministru kabineta apstiprinātajām pamatnostādnēm saliedētai un pilsoniski aktīvai sabiedrībai, Jānis Domburs ministram uzdeva jautājumu: “Jūs sakāt, ka sabiedrības saliedētība politika zem šī plāna neiet šajos valdības plānos, saliedētību mēs nevairosim?” Atbilde bija: “Mēs vairosim saliedētību, es tikai saku, ka laulības institūtu dublējoša institūcija nav vienīgais saliedētības rādītājs un veidotājs.”

Ministra nostāju savā veidā šodien LR1 raidījumā “Krustpunktā” turpināja konservatīvisma popularizētājs, apgāda “Kodoka” (konservatīvās domas kartotēka) izveidotājs un vadītājs Jāzeps Baško: “Latvijas konservatīvie neiestājas pret viendzimuma pāru tiesībām dzīvot kopā.

Tas, par ko ir strīds, ka nedrīkst radīt – manā vai mūsu skatījumā – likumu, kas būtībā ir paralēls institūts laulībai. Jo rezultāts būs tāds, ka saskaņā ar līdzšinējo Eiropas Savienības tiesas tiesvedību iznāks tā, ka Latvijā ir divi likumi cilvēkiem atkarībā no seksuālās orientācijas. Tas nozīmēs, ka ir diskriminācija. Un tas savukārt nozīmēs, ka abi likumi ir jāsapludina kopā.

Respektīvi, laulības institūts kā vīrieša un sievietes savienība tiks iznīcināts. Par to ir tā galvenā sāpe. Runa nav par to, ka vajadzētu neļaut viendzimuma pāriem risināt viņu, kā es tās saucu, juridiskās klapatas un apgrūtināt viņiem dzīvi. Ir politikā cilvēki, kuri negrib viņiem neko vispār ļaut – es nepārstāvu to spārnu. Es uzskatu, ka viņi ir normāli cilvēki, bet vienkārši vajag nodalīt laulību no tā, kas nav laulība.”

Apvienības “Attīstībai/Par!” likumprojekta par tiesisko regulējumu ar nosaukumu “Dzīvesbiedru likums” mērķis ir atzīt un aizsargāt dzīvesbiedru savienību, regulēt dzīvesbiedru personiskās un mantiskās attiecības, kā arī noteikt gadījumus, kuros pastāv faktiskā dzīvesbiedru savienība, nodrošinot šo personu tiesību uz ģimenes dzīvi aizsardzību.