Mākslinieces Žūriņas radoša darbība bija nozīmīga Latvijas mākslā 20.gadsimta otrajā pusē, kas cieši saistīta ar mākslas izglītības procesu. Žūriņa par vizuālo mākslu sākusi interesēties, mācoties Jēkabpils vidusskolā, un jau 1940.gadā apmeklējusi mākslinieka, pedagoga Andreja Pormaļa (1898-1977) keramikas pulciņu. Vēlāk, Otrajam pasaules karam beidzoties, 1945.gadā Žūriņas pasniedzējs Kuldīgas vidusskolā bija latviešu profesionālās keramikas pamatlicējs Jēkabs Bīne (1895-1955).

Žūriņa no 1945. līdz 1951.gadam studējusi un absolvējusi Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmijas Keramikas nodaļu (tagadējā Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Vizuāli plastiskās mākslas nodaļas Keramikas apakšnozare) ar diplomdarbu šamotā - "Cilnis bērnudārza peldbaseinam".

Pēc LMA absolvēšanas un radošā darba kombināta "Māksla" māksliniece Žūriņa bija Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas (RLMV) Keramikas nodaļas vadītāja un darbojusies par pasniedzēju no 1954. līdz 1989.gadam, bet viņas dzīvesbiedrs Imants Žūriņš (1923-2014) bija RLMV pasniedzējs kopš 1956.gada un direktors no 1959. līdz 1985.gadam. Žūriņa skolas vadīšanas laiks iezīmējās ar stingru orientāciju uz domājošu, demokrātiskās idejās bāzētu modernisma un skandināvu funkcionālā dizaina estētiku. Vairākkārtīgi RLMV vadība mēģināja pārvarēt ornamentālā etnogrāfisma un primitīvas saloniskās komercializācijas centrtieces tendences. Skolā audzēkņiem tika veicināta arhitektoniskā domāšana, cilvēciskā mēroga izpratne.

Žūriņai radošajā procesā nācās saskarties ar reālo pieprasījumu un studiju atziņām, kas rosināja darbos izkristalizēt ornamenta semantiku un estētiku, izpētīt tā etimoloģiju. Māksliniece kā ilggadēja RLMV Keramikas nodaļas pedagoģe (1951-1989) audzināja pietāti pret arheoloģisko mantojumu - māla krūzēm, podiem, svečturiem. Par sasniegumiem pedagoģijā Žūriņa tika apbalvota ar LPSR Augstākās Padomes prezidija goda rakstu (1986).

Māksliniece bija LMS biedre kopš 1960.gada.

Izstādēs Žūriņa piedalījās kopš 1951.gada, kad Republikāniskajā lietišķās mākslas skatē eksponēja diplomdarba figurālās daļas atveidojumu majolikā. Turpmākajā daiļradē keramiķe bija pievērsusies virpoto māla trauku formas attīstīšanai, darbos akcentējot to piederību zemnieku dzīves ciklam un uzturam - putrai, alum, pienam, veidoja vāzes, bļodas, podus un izceļot nacionālos akcentus formveidē.

Mākslinieces personālizstādes notikušas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) Velvju zālē (1976), Jēkabpils novadpētniecības un mākslas muzejā (1980), Kurzemes keramikas dienās, Saldus novadpētniecības un mākslas muzejā (1985) un RLMV (2000).

Žūriņas darbi bijuši eksponēti PSRS propagandas izstādē Vispasaules jaunatnes kongresā (Vīne, 1958), PSRS Mākslas fonda jaunrades nama "Majori" radošās grupas izstādē (LNMM, 1959) un citur.

Žūriņas darbi atrodas Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (LNMM), kā arī citos muzejos un privātkolekcijās.

Latvijas Mākslinieku savienība izsaka līdzjūtību mākslinieces tuviniekiem un kolēģiem.

Atvadīšanās no mākslinieces notiks sestdien, 18.martā, plkst.12.