Izstādi ievadot, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce stāsta: “2022. gadā Latvijas Nacionālais mākslas muzejs kopā ar saviem skatītājiem svinēja Purvīti. Viņa vārdu nes arī šī balva laikmetīgajā mākslā. Atzīmējot lielā meistara 150. gadskārtu, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs organizēja vērienīgu izstādi. Esmu pārliecināta, ka daudziem muzejā sarīkotā Vilhelma Purvīša darbu retrospekcija atklāja viņu kā mākslinieku-meklētāju, kurš iepazinis, izmēģinājis, apguvis un mainījis savu rokrakstu līdz ar jaunu prasmju apgūšanu. Izstāde bija kā sen gaidīts apliecinājums tam, ka mākslā ir tik daudzi ceļi ejami. Tādēļ novēlu "Purvīša balvas 2023" kandidātiem izdošanos un pārliecību par to, ka ejamais ceļš ir katram pareizais.”

Kuratore Daiga Rudzāte ir pārliecināta: “Ilgstoša krīze, kurā dzīvojam, ir apliecinājusi, ka māksla ir tā vieta, kur varam gūt iedvesmu, mierinājumu, atgūt līdzsvaru, uz brīdi patverties un rast atbildes uz tiem zemapziņā urdošajiem jautājumiem, kuri katrā no mums rosās, saskaroties ar savu un apkārtējo realitāti. Mākslas iedvesmojošo un dziedinošo spēku apliecina katra no šīs izstādes ekspozīcijām.”

Evelīna Deičmane balvai nominēta par izstādi “Dejorgāns / Tanzorgan”, kas bija skatāma Kim? Laikmetīgās mākslas centrā (04.11.2022.–31.01.2023.).

“Tas ir izdomāts nosaukums, kas sastāv no vārdiem “dejot” un “orgāns”. Ar šo vārdu savienojumu es izgudroju it kā jaunu orgānu cilvēka ķermenī, kas glabā dzīvesprieku un liek dejot. No vienas puses, izstādē ir šī izdoma, pasakas un brīnumi. (..) No vizuālā viedokļa ekspozīcija ir krāsaina, priecīga un ar labām beigām. No otras puses, tajā es runāju par vardarbību pret bērniem, vardarbību savā starpā, par pieaugušo vienaldzību un līdzgaitnieku izlikšanos notiekošo neredzam (tas nāk no padomju laikā iesētajām bailēm būt iesaistītam vai zināt vairāk, nekā ir vajadzīgs). Izstāde nav kā ļaunā un labā dalījums. Vēlējos norādīt uz līdzjūtības un empātijas nepieciešamību. (..) Man patīk emocionālie spektri un slāņi, taču man ir svarīgi, ka gaišais stāv pāri,” stāsta Evelīna Deičmane.

Ance Eikena balvai nominēta par personālizstādi “Dievs Tēvs Debesīs”, kas bija skatāma mākslas telpā “Brīvība” (10.12.2021.–08.01.2022.).

“Izstāde ir par manu tēti, kurš daudzējādos veidos bija līdzīgs neskaitāmiem citiem pagājušo paaudžu tēviem – te viņš bija, te nebija, reizēm bija mīļš, reizēm pavisam noslēdzies sevī. Tētim dzīvē periodiski bija problēmas ar alkoholu. Es domāju, ka cilvēkiem, kuri pazūd atkarībās, patiesās problēmas meklējamas depresijā, neatrisinātās iekšējās problēmās, mīlestības trūkumā un citur. Alkohols ir tikai mierinājums – durvis, caur kurām izbēgt no šīs realitātes, kad tajā kļuvis pārāk grūti. Reizēm domāju, ka mana tēta lielākā laime un nelaime bija tas, cik daudz viņš spēja just, jo tad par tik daudz ko sāp sirds. Un manam tētim patiesi sāpēja visas pasaules netaisnības. Viņa līdzjūtībā un cilvēcībā bija ļoti liela gaisma. “Dievs Tēvs Debesīs” ir veltījums visiem mīļajiem, sāpošajiem tētiem un Dieva klātbūtnei cilvēkos,” saka Ance Eikena.

Kristaps Epners balvai nominēts par darbu “Maslova”, kas bija skatāms bijušajā Rīgas Biržas bankas ēkā festivāla “Survival Kit 13” ietvaros (03.09.–16.10.2022.).

Darbs “Maslova” ir par Latgalē, Maslovā esošo vecticībnieku lūgšanu namu. 1993. gadā Maslovas lūgšanu nams palika bez draudzes. Namā vairs nav ikonu, bet ir saglabājušās papīra puķes un spilventiņi lūdzējiem. “Tas, kas Maslovā mani aizķēra un ko es nevaru un negribu racionāli izskaidrot, bija telpa – tukša, bet reizē uzlādēta. Jutu tajā kādu gaistošu enerģiju. Lūgšanu nams nekurienē. It kā nevienam nevajadzīgs, jo viss tur ir beidzies. (..) Ne es personīgi, ne mana ģimene nav nekādā veidā saistīta ar Latgali. Tā man ir neizskaidrojama lieta, kāpēc es tur esmu nokļuvis. Man ir bijušas sarunas par to, kas ir Latgale, un es piekrītu domai, ka Latgalē ir tāda Īstuma sajūta. Ja nav nodzērušies, tie cilvēki ir ļoti stipri. Manuprāt, tie ir stiprākie Latvijas iedzīvotāji,” stāsta Kristaps Epners.

Daiga Grantiņa balvai nominēta par personālizstādi “Lauka telpa”, kas bija skatāma Mākslas muzejā RĪGAS BIRŽA (07.05.–31.07.2022.).

Daiga Grantiņa izstādē sakopojusi elementus, kas vispusīgi atspoguļo viņas pēdējo desmit gadu tēlniecisko praksi. “Lauka telpa” ir kā neredzamās enerģijas lauks, kas baro iztēli. “Dzimtene man asociējas ar sajūtu, ka mans balsts ir daba, tā ir kā kļūšana par ainavas daļu. Par šo spēku es domāju arī nosaukumā “Lauka telpa”. Tas ir veltījums šai iedvesmas formai. Tas ir veltījums manai ģimenei, kas man sniedza pieeju šai iedvesmai. (..) Man mākslas darbs un telpa ir viens veselums,” saka Daiga Grantiņa.

Darja Meļņikova balvai nominēta par izstādi “The Anticipation”, kas bija skatāma galerijā “427” (11.05.–05.06.2021.).

Izstāde “The Anticipation” pilnībā transformēja galerijas “427” telpu. “Izstādes ideja bija pārnest kaut kādus arhitektūras elementus sajūtu teritorijā. Piemēram, arkāde – kad tu ej tai cauri, tā ir vienveidīga, monotona, acs sāk izlaist detaļas, kas atkārtojas, un koncentrējas uz kustību, kas vērsta uz priekšu. Un man likās, ka šī kustība uz priekšu cauri arkādei tad arī ir kā gaidas. Uz kaut ko, kas varētu notikt, bet varētu arī nenotikt. Tas ir kā apvārsnis – tu ej un it kā tam tuvojies. Bet vai tu līdz tam tiksi?” stāsta Darja Meļņikova.

Evita Vasiļjeva un Kaspars Groševs balvai nominēti par izstādi “Zilā līča māja”, kas bija skatāma Cēsu Laikmetīgās mākslas centrā Mākslas festivāla “Cēsis 2022” ietvaros (09.07.–14.08.2022.).

“Mākslas skatīšanās pieredze ir kaut kas, kas šo dzīvi padara daudz izturamāku un brīžiem pat baudāmu. Domājot par utopiju, es vairāk sasaucu to ar pagātnes idejām un dažādos laikos iztēlotām utopijām, kas itin bieži nonāk mākslinieku un kuratoru redzeslokā. Šobrīd pat ideja par Marsa apdzīvošanu vai ko tamlīdzīgu drīzāk šķiet kā sliktu galu vēstoša Holivudas filma. Daudz reālāk ir būvēt ap sevi vidi, kurā plaukt un radīt līdzās citiem māksliniekiem, – nelielu mikroutopiju, kas dažkārt pazib kā mirāža pirms saulrieta,” tā saka Kaspars Groševs par ekspozīciju, kas piepildīta ar tiešām un pastarpinātām atsaucēm uz Hardija Lediņa un NSRD “aptuveno mākslu” cauri utopiskām domu projekcijām un materiālu saplūsmi abu mākslinieku darbos.

"Purvīša balvas 2023" ieguvēju noteiks starptautiska žūrija septiņu profesionāļu sastāvā, izvērtējot sešu fināla kandidātu veikumu viņu kopējā izstādē. Laureāta vārds tiks nosaukts 26. maijā.

Balva tiek pasniegta reizi divos gados vienam māksliniekam vai mākslinieku grupai, kas pārstāv Latvijas mākslu ar izcilu darbu, kurš dziļi saistīts ar sava laikmeta norisēm un kurā ir saite starp mūsdienu dzīvi, garīgiem ideāliem un absolūtām vērtībām. Par balvas laureātu kļūst autors, kurš saņēmis ekspertu un īpaši izveidotas starptautiskas žūrijas augstāko vērtējumu. Balvas apjoms ir 28 500 EUR (ieskaitot nodokļus).

Turpinot pirms četriem gadiem aizsākto tradīciju, arī šogad tiks pasniegta balva par mūža ieguldījumu mākslā, un to saņems Edīte Pauls-Vīgnere – par mākslinieciskās kvalitātēs augstvērtīgu, spēcīgu un radošas enerģijas piepildītu sniegumu tekstilmākslā vairāk nekā pusgadsimta garumā.