Amerikāņu režisoru duets Šari Springera Bermane un Roberts Pulčīni 2011. gadā piedāvāja savu variantu par “Cinema verite”, tā nosaucot savu filmu par savulaik ļoti populāro, par pirmo TV realitātes šovu uzskatīto projektu “Amerikāņu ģimene” (An American Family).

Inscenējuma un realitātes attiecības uz ekrāna vienmēr ir bijušas augstā nospriegojuma līmenī. Mākslas kino gadījumā reāli veiktas darbības kļūst par trumpjiem producentu rokās, ar kurām spēle par auditorijas uzmanību kļūst daudz vieglāka, tai pat laikā nepazaudējot tik būtisko azarta aspektu. Savukārt inscenējums dokumentālajā kino jau ir daudz sarežģītāks gadījums ar ne tik drošiem panākumiem – ja vien tā klātbūtne patiesi netiek attaisnota ar jēdzieniskiem vai formāliem kvalitātes pienesumiem.

Režisori Šari Springera Bermane (Shari Springer Berman) un Roberts Pulčīni (Robert Pulcini) savā HBO televīzijas filmā “Cinema Verite” apspēlē abu pieminēto moduļu dotās iespējas un riskus, par centrālajiem varoņiem izmantojot Loudu ģimeni – savam laikam gana turīgus kaliforniešus no Santabarbaras. 70. gadu sākumā šī ģimene kļuva par pirmajiem realitātes šova “Amerikāņu ģimene” dalībniekiem, 12 sēriju garumā atklājot televīzijas skatītājiem jebkuras famīlijas iekšienē darbojošos mehānismus – ģimenes lokā nostiprinājušās tradīcijas un savstarpējās komunikācijas modeļus, ķildas un izlīgšanas, vārdu sakot, pilnu cilvēcisko emociju spektru, kura atklāšanos te pastiprina, te – tieši pieklusina filmēšanas grupas klātbūtne.

Itin kā pieskaņojoties projekta uzstādījumam, arī kameras otrā pusē darbojās ģimene, kaut krietni mazākā sastāvā par Patu un Bilu Loudiem ar viņu pieciem bērniem – filmas operatora pienākumus pildīja Alans Reimonds ar sievu, skaņu režisori Sjūzanu. Pirmā ASV realitātes šova ideja radās režisora un scenārista Krega Gilberta prātā. Pirms apstāties pie Loudiem, viņš bija nointervējis 24 (!) dažādas ģimenes, tomēr izvēle krita par labu galvenokārt fotogēniskajiem (šajā gadījumā – telegēniskajiem) Loudu bērniem – Kevinam, Grāntam, Delailai, Lensam un Mišelai, kuru vecumi ietilpa robežās no 14 no līdz 20 gadiem. Auditorijas piesaistīšanai lieti noderēja arī Loudu luksusa līmeņa ģimenes mājoklis ar baseinu un vairākiem auto.

Šovam “Amerikāņu ģimene” šogad aprit 50 gadi, kopš tā pirmizrādes televīzijā PBS (Public Broadcasting Service), kuru mēs varētu uzskatīt par Latvijas Sabiedriskā medija, proti, Latvijas Televīzijas amerikāņu ekvivalentu. Gilberts ar komandu kopumā bija uzņēmuši 300 stundu materiālu, bet pie skatītājiem 12 nedēļu garumā nonāca pa vienai stundu garai epizodei nedēļā.

Savā ziņā, šis projekts bija tā dēvētā “Amerikāņu sapņa” perfekts atainojums, pie tam – ar īstiem cilvēkiem, nevis filmēšanas paviljonā līdzās nostādītiem svešiniekiem, kuriem jūtu un uzskatu patiesums sākas tikai pēc klapītes aizciršanas. Sapņa simbolisms, acīmredzot, bija viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ šovs skatītāju vidū kļuva ārkārtīgi populārs, pulcējot vairāk kā 10 miljonus skatītāju katru nedēļu. Ja atceramies, ka tas ir 70. gadu pats sākums, šādi rādītāji ir patiesi ievērības cienīgi.

Taču, kā tas nereti gadās, slavas un veiksmes fasāde aiz sevis mēdz slēpt tumšu un pagalam nelāgu iedzīvi. Vecākais no Loudu atvasēm, Lenss (1951-2001) Amerikas popkultūras vēsturē ir iegājis kā pirmais atklātais homoseksuālis, kurš piedalās realitātes šovā, un tas viņu padarīja par ilgi nenodziestošu LGBT kopienas ikonu. Diemžēl, savu destruktīvo varu pār eleganto jauno vīrieti sāka izrādīt atkarība no kristāla metamfetamīna, ar kuru viņš cīnījās 20 gadus, līdz tika diagnosticēts kā HIV pozitīvs un devās mūžībā 50 gadu vecumā no C hepatīta izraisītām komplikācijām aknās, savu daļu pievienojot arī HIV nodarītajam vājinājumam. Pata Louda 2012. gadā izdeva grāmatu par sava dēla dzīvi, dodot tai vārdu spēlē balstītu nosaukumu “Lance Out Loud” (viens no tulkojuma variantiem varētu būt “Lenss uz pilnu klapi”).

Otrs emocionālais satricinājums bija Patas vēlēšanās iesniegt šķiršanos no Bila pēc 21 gada kopdzīves. Epizode, kurā viņa savu nodomu pirmoreiz atklāj vīram, diezgan likumsakarīgā kārtā kļuva par visa šova slavenāko epizodi. “Tu zini, ka ir problēma,” Pata saka vīram, kurš viņai attrauc: “Kas tev ir par problēmu?” Šis īsais, bet daudznozīmīgais monologs iekļuva televīzijas programmu un ziņu resursa “TV GUIDE” apkopotajā topā “100 labākās epizodes televīzijas vēsturē” (Top 100 Television Moments). Tomēr stāstam par vecāku šķiršanos ir relatīvi pozitīvas beigas: Pata un Bils atkal sagāja un turpināja dzīvot kopā, pildot Lensa pēdējo vēlēšanos. Tādējādi viņa aiziešana notika atkal savienotā, ne izjauktā ģimenes lokā.

“Amerikāņu sapņa” tematika ir tuva arī HBO televīzijas filmas “Cinema Verite” režisoriem. Tandēms Bermane/Pulčīni pirms stāsta par Loudu ģimeni ir strādājuši pie lentes “Amerikāņu greznība” (American Splendor, 2003), kas stāsta par ekstravaganto komiksu mākslinieku Hārviju Pekaru (Harvey Pekar, 1939-2010), kura autobiogrāfiskās komiksu sērijas nosaukums ir arī filmas titulā. Pretēji Loudu “dzīvošanai ar šiku”, Pekars (viņa lomā lieliskais raksturlomu atveidotājs Pols Džamati/Paul Giamati) dalījās ar savas dzīves grūtībām: darba meklējumiem, nabadzību, kuru vēl neizturamāku padara mākslinieciskās ambīcijas un to piepildījuma trūkums. Un arī šī pieredze plašā mērogā ataino Amerikas cilvēku ikdienu bez metaforu pārlikumiem, bet tiešu un nepiepušķotu. Loudu ģimenes gadījumā tā ir līdzība ar vēl vienu televīzijas fenomenu, kurš mūsu popkultūras annālēs ir iezīmēts ar teikumu “Bagātie arī raud”. Filma izpelnījās nomināciju ASV Kinoakadēmijas balvai “Oskars” nominācijā “Labākais scenārijs”, kuru arīdzan darināja abi režisori.

Bermanei un Pulčīni tikšanās ar Polu Džamati notiek vēl pēc četriem gadiem, kad savu ekrāna dzīvi uzsāk melodrāma “Auklītes dienasgrāmatas” (Nanny Diaries, 2007) ar Skārletu Johansoni un vēl vienu raksturlomu meistari Loru Linneju (Laura Linney) galvenajās lomās.

Patas un Bila lomas ar izteiktu vizuālu līdzību atveido "Oskara" laureāts (par otrā plāna lomu drāmā "Noslēpumu upe"/Mystic River, 2003) Tims Robinss un Daiena Leina, savukārt karstasinīgā režisora Krega Gilberta tēlu iedzīvina daudziem labi pazīstamais Soprano ģimenes galva Džeimss Gandolfīni, kura mūžs aprāvās divus gadus pēc “Cinema Verite” nonākšanas uz ekrāniem, proti, 2013. gadā.

Kultūras antropoloģe Mārgareta Mīda (Margaret Mead, 1901-1978), kuras izpēte saistījās ar televīzijas ietekmi uz sabiedrības vērtīborientāciju, pēc Loudu ģimenes šova noskatīšanās rakstīja, ka “nekas tamlīdzīgs TV ekrānos nav redzēts”, un ka veids, kā ģimenes labās un sliktās dienas atklājušās skatītājiem, esot “ekstraordinārs”. Vienaldzīgs nepalika arī viens no izcilākajiem 20. gadsimta franču filozofiem un sociologiem Žans Bodrijārs (Jean Baudrillard, 1929-2007), kurš norādīja, ka Gilberta un kolēģu paveiktais kalpojot kā izteikts simptoms tam, kā televīzija ietekmē cilvēka attiecības ar realitāti pašā pamatlīmenī.

Kas attiecas uz Krega Gilberta tālāko likteni pēc šova demonstrēšanas – lai arī viņa projekts bija ļoti populārs un uzskatāms par veiksmes stāstu, tas saņēma arī gana daudz iznīcinošas kritikas. Apstākļus neatvieglināja arī dažādi strīdi, kuri filmēšanas laikā jau bija paspējuši rasties ar pašiem Loudu ģimenes locekļiem, tādēļ Gilberts noslēdzās savrup no sabiedrības un darba televīzijā. 2020. gadā viņš devās mūžībā 94 gadu vecumā.

Cilvēkiem vienmēr ir paticis vērot citu dzīves – tas ir Dabas Mātes iekārtotās ziņkārības pamatā. Šari Springera Bermane un Roberts Pulčīni piedāvā savu redzējumu uz ļoti uzskatāmu piemēru, kā šīs ziņkārības piepildījums var būt gan jaunu atklāsmju veidošanās punkts, gan kā pirmie soļi uz savstarpēju nesaprašanos un mērošanos spēkiem ar slavas nestajiem pārbaudījumiem. Laika distance gan no oriģinālā šova, gan tā interpretācijas nav gluži pāris nedēļu garumā mērāma, bet problēmas kodols savu aktualitāti nav zaudējis: kurā brīdī savu dzīvi mēs atklājam citiem kā uz delnas un kurā brīdī tā jāpaslēpj, sakļaujot plaukstu.

Raksts tapis sadarbībā ar LMT Viedtelevīziju, kuras saturā iekļauta arī filma “Cinema Verite”.