Lomas iestudējumā atveidos Dita Lūriņa vai Kitija Mināte, Raimonds Celms / Daumants Kalniņš / Mārtiņš Brūveris, Mārcis Maņjakovs vai Juris Hiršs, Daiga Gaismiņa vai Maija Doveika, Uldis Anže, Gundars Grasbergs, Uldis Siliņš, Ieva Aniņa, Elizabete Skrastiņa, Ainārs Ančevskis un Ance Kukule-Sniķere.

Režisore kopīgi ar komponistu Edgaru Mākenu un dramaturgu Evartu Melnalksni pārcēlusi operas stāstu uz mūsdienu Parīzi, veidojot jaunu, klasiskajā fabulā balstītu teksta dramaturģiju un pāraranžējot fragmentus no visā pasaulē pazīstamās opermūzikas partitūras.

Stāsta Evarts Melnalksnis: "Es ļoti atturīgi izturos pret Aleksandra Dimā romānu “Kamēliju dāma”, jo man tā nešķiet laba literatūra. Taču savas publicēšanas laikā tas bija ļoti iecienīts – droši vien tāpēc, ka autors autobiogrāfiski atklāti vēstīja par savām attiecībām ar leģendāro kurtizāni Marī Diplesī. Tādējādi tādā dzeltenās preses līmenī romāns varēja labi “aiziet tautās”.

Runājot par libretu Džuzepes Verdi operai – tā forma ir skaidrāka, naratīvs ir sabiezinātāks, un jāatzīst, ka nekas daudz uz skatuves nenotiek, stāsts tiek izstāstīts diezgan strauji. Tas, kas to padara pārlaicīgu – kāpēc mēs šo romānu un tajā iekļauto stāstu vispār zinām, protams, ir Verdi mūzika. Komponists iedziļinājās šajā varonē un piešķīra viņai vienu no skaistākajiem, bet vienlaikus arī sarežģītākajiem opermākslas materiāliem.

Gatavojot iestudējumu, mēs daudz skatījāmies franču “Jaunā viļņa” filmas, arī tās filmas, kuras pēc “Kamēliju dāmas” motīviem tika uzņemtas Holivudā 20. un 30. gados. Interesanti, ka šo filmu nosaukumi lielākoties bija “Kamilla”, un vienā lentē šajā tēlā iejūtas arī leģendārā aktrise Grēta Garbo. Arhetipiskais “kritušā eņģeļa” motīvs ir ļoti raksturīgs 19. gadsimtam – laba sieviete, kas diemžēl ir kļuvusi par kurtizāni un kuras stāvoklis ir neglābjams. Šim naratīvam ir uzspiesta ļoti maskulīna perspektīva. Tas parādās arī filmā “Pretty Woman” [ar Ričardu Gīru un Džūliju Robertsu], kurā galvenais varonis aizved mūsdienu kurtizāni tieši uz “Traviatas” uzvedumu operā un, to skatoties un sākot raudāt, sieviete parāda, ka nav prasta ielasmeita, bet viņā mājo dziļa jūtu pasaule.

Domājot par to, cik lielā mērā dramaturģiskajā materiālā ir traģēdijas un cik – melodrāmas, man jāatsaucas uz profesoru Gunāru Bīberu. Viņš apgalvoja, ka traģiskais elements uz skatuves realizējas tad, kad galvenais varonis uz skatuves ziedo augstāko, kas viņam ir, – dzīvību – idejas vārdā. No šāda aspekta raugoties, “La Kritusī” nav gluži tāds traģēdijas piemērs. Melodrāmas gan! Šeit man jāsaka paldies kinozinātniecei Danielai Zacmanei, kura pēta melodrāmas fenomenu. Viņas skatījumā melodramatisms caurvij visu mūsu kultūru; tas meklējams tur, kur ir liels sakāpinājums, emocionalitāte un strauji notikumu pavērsieni. Tas viss izpaužas arī mūzikā. Tādēļ brīžos, kuros kāda varoņa jūtas ir tik sakāpinātas, ka viņš vairs nevar parunāt, mēs ļāvām skanēt mūzikai.

Mūsu mērķis bija no literārā pamatmateriāla noņemt nost sociālo dzīvi un dominējošo vīrieša perspektīvu, un devām galvenajai varonei vairāk telpas pašai izteikt savas emocijas."

Par darbu ar sava dižā priekšgājēja Džuzepes Verdi (1813-1901) muzikālo materiālu stāsta komponists un Latvijas Nacionālā teātra muzikālās nodaļas vadītājs Edgars Mākens: "Šajā projektā Verdi noteikti ir līdera lomā. Kad es uzņēmos šo darbu, viens no galvenajiem iemesliem bija Verdi melodijas.

Viņš ir ļoti mīlējis Violetas tēlu, tāpēc piešķīris tam pulka skaistu melodiju. Vienam otram komponistam visā daiļradē nav tik skaistu tēmu kā vienai pašai Violetai šajā operā. Līdz ar to es ļoti cienīju šo darbu un man gribējās to taisīt tieši tā: skaisti.

Vienlaicīgi Verdi “Traviata” ir brīžiem... Tu skaties notīs un spried, ka nekā īpaša jau tur nav – ļoti vienkāršas harmonijas ar gammveida kustībām, bet tas viss rada iespaidu, ka tev neapnīk tas materiāls, viņu klausoties pat simts reizes. Tāpēc man šķiet, ka “Traviatā” ir kaut kas maģisks, ko nevar izskaidrot."

Piebilstu, ka tas, iespējams, saistīts ar zināšanām par konkrēto vēsturisko laikposmu, kurā opera tapusi. Ar laikmeta garu, kurš rada konkrētas noskaņas fonu. Varbūt, ja nebūtu šī fona, proti, Edgars Džuzepes Verdi mūziku būtu izdzirdējis pirmoreiz, nezinot, kas ir komponists, iespaids būtu pavisam cits? 

"Skatoties pēc notīm vai oriģinālās interpretācijas, būtu jau grūti “nesaprast”, no kurienes šī mūzika cēlusies. Tomēr tās itāļu operas konvencijas Verdi izmanto brīžiem varbūt pat pārmērīgi. Tā ir tā saucamā “lielā ģitāra”, kas veido orķestra pavadījumu uz “umpapā – umpapā”, ko stīgu sekcija spēlē pizzicato. No šīs faktūras es vietām atteicos, jo man vienkārši nebija interesanti tik ilgi pie šāda “umpapā” sēdēt, un šos posmus es esmu pāraranžējis, padarot tos blīvākus un trauksmainākus. Arī aktīvākus un biezākus, pievienojot arī savu krāsu šajās epizodēs," skaidro komponists.