Latviešu indīpopa dziedātāja un dziesmu autore Elizabete Gaile uz Latvijas mūzikas skatuves sevi pieteica 2019. gadā, izdodot pirmo minialbumu “Kas aiz krūtīm sēž”, pēc tam sekoja dalība Eirovīzijas dziesmu konkursa “Supernova” nacionālajā atlasē . 2022. gadā Elizabete piedzīvoja debiju Latvijas mūzikas lielākajā vasaras notikumā – “Positivus” festivālā –, bet šogad mūzikas topus un, protams, klausītāju sirdis iekaroja ar dziesmu “Miera iela”.

Lūdzu, iepazīstini ar sevi tos mūzikas klausītājus, kuri ar tavu daiļradi vēl nav pazīstami?

Bērnībā vienkārši dziedāju savā istabā, tātad var teikt, ka mīlestība pret mūziku manī “sēdēja iekšā” jau no bērnības, kaut gan tikai pusaudža gados sapratu, ka vēlos pievērsties dziedāšanai nopietnāk – sāku vairāk apmeklēt vokālos pedagogus, dziedāju ansambļos. Šobrīd savas dziesmas radu pie klavierēm, rakstu par dažādām emocijām un piedzīvoto. Vairāk šīs dziesmas līdz šim ir bijušas par manis pašas pieredzēm un konkrētu brīžu sajūtām. Tāpēc, ja mani sevi jāraksturo pavisam īsi, teiktu tā: esmu mūziķe, kas raksta par sajūtām, cenšoties dziesmās parādīt savu iekšējo pasauli.

Kāda ir tava muzikālā izglītība?

Esmu pabeigusi Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolas klavierklasi un strādājusi ar daudziem mūzikas pedagogiem, pie kuriem attīstīju vokālās prasmes. Atceros savu pirmo mūzikas pedagogu – Adrianu Kukuvasu no grupas “Menuets”. Viņš bija viens no pirmajiem, kurš manī pamanīja talantu. Tas bija ļoti interesanti. Tobrīd es dziedāju korī, man bija aptuveni 11–12 gadi, tieši tuvojās Dziesmusvētki un, braucot mašīnā, es viņam mazliet padziedāju, bet viņš mani uzaicināja uz vokālo studiju. Aizgāju. Un kādā dienā viņš man pateica: ja turpināsi strādāt un dziedāt, tad 18 gados tu dziedāsi ļoti labi. Toreiz pēc šī teikuma es biju pārsteigta, tajā brīdī vēl nesaprotot, ko tas īsti nozīmē. Šobrīd, atskatoties uz to laiku video, man pašai šķiet, ka jau tad man bija iekšēja ticība pašai sev. Es teiktu, ka mans mūziķes ceļš ir sācies, teiksim tā, no pašas apakšas, no mazumiņa, ieguldot ļoti, ļoti daudz darba, jo neesmu bijis tas mazais “cālis”, kurš uz dažādām skatuvēm dziedājis jau no bērnības. Man tas ir mērķtiecīgs ceļš uz augšu, varbūt kaut kādā ziņā pat iepriekš nezinot, kurp aizvedīs.

Kā tu nonāci līdz indīpopa žanram?

Manuprāt, definēt kaut kādus stingri noteiktus, konkrētus mūzikas virzienus mūsdienās ir diezgan sarežģīti, jo katrs mēs eksperimentējam dažādos mākslas žanros un veidos. Bet jā, es laikam sevi redzu indīpopa virzienā. Esmu klausījusies daudzus mūziķus, kas ir šī žanra pārstāvji, un tas noteikti ir mūzikas stils, kas mani uzrunā un kas ļoti patīk, tādēļ manās dziesmās ir saklausāmi elektroniskāki skanējumi. Es dodu priekšroku dzīvajam izpildījumam, vienmēr izbaudu uzstāšanos ar savu pavadošo sastāvu – Jāni Poli, Ediju Ostapko un Artūru Cukanovu. Mēs kopā veidojam vienu veselumu... Un tieši dzīvais skanējums mūs ir virzījis uz šo mūzikas žanru. Protams, sākumā, kad vēl tikko sāku karjeru, bija meklējumi, kā vēlos skanēt, kāds būs mans virziens, kurp mūzikā gribu nokļūt un būt. Tas viss ir tāds normāls augšanas process. Bet uzskati jau mainās arī karjeras laikā, mainos es pati, tādēļ pateikt stingri – jā, es esmu indīpopa mūziķe, būtu pāragri. Varbūt pēc gada man patiks kas alternatīvāks, vai, tieši pretēji, man tuvāks kļūs kāds cits stils. Grūti paredzēt, jo mūzika mainās līdz ar mani pašu.

Šobrīd tavs vārds ir ļoti populārs – intervijas, publicitāte medijos, dalība “Supernovā”, koncerti... Dziesma “Miera iela” ilgu laiku noturējusies Latvijas raidstacijās spēlētāko dziesmu topā. Ja tev būtu jādod padoms jaunajam mūziķim, kurš tikai tagad uzsāk savas profesionālās gaitas, kāds tas būtu?

Es jau vēl pati esmu ļoti jauna, man ir tikai 25 gadi, bet vecums visticamāk nav noteicošais. Es ļoti ilgi sevi esmu dēvējusi par jauno dziesmu izpildītāju, kaut gan tagad vairs īsti nevaru saprast, vai vispār vēl skaitos šajā līmenī, jo laiks jau iet uz priekšu, arī es iegūstu pieredzi gan uz skatuves, gan dziesmu rakstīšanā. Bet sākums jau ir bailīgs ikvienam, ir meklējumi. Tomēr ir jāuzdrīkstas. Bet vissvarīgākais - pašam ir jāpieņem šī uzdrīkstēšanās. Jābūt sajūtai, ka tev ir ko teikt. Piemēram, visas manas dziesmas top un nāk no manis pašas, no manām izjūtām un dzīves pieredzes. Ir svarīgi, lai stāsts ir mans, un tieši tas dod nepieciešamo pārliecību. Protams, ir izpildītāji, kuri var man palīdzēt ar dziesmu tekstiem, piemēram, Jānis Niedra. Viņš ir talantīgs mūziķis, ir iesaistījies dažu manu dziesmu tapšanas procesā. Es vispār kaut kā intuitīvi sajūtu, ka tieši tagad vēlos sadarboties ar konkrētu mūziķi. Tomēr galvenais ir nebaidīties kļūdīties. Pati zinu, ka ir pieļauts tik daudz kļūdu, un, atskatoties uz manu radošo darbību, es noteikti daudzas lietas būtu varējusi darīt citādāk, nekā sākumā. Tajā pat laikā, es neko nevēlētos mainīt, jo tad es nezinātu savas kļūdas. Un, ja viss būtu noticis ļoti gludi, tad tas nebūtu bijis interesanti.

Ja runājam par praktiskām lietām, tad ir pieejamas lieliskas platformas, kurās jaunie mūziķi var izpausties un iegūt pieredzi. Piemēram, “LiveRiga” dziesmu rakstīšanas nometne, kas bija arī mans pagrieziena punkts mūzikā, jo tieši tur es satiku DJ Rudd un Kasparu Ansonu, kuri man palīdzēja ieraudzīt, kā vispār notiek lietas mūzikas industrijā. Šī nometne noteikti bija mans muzikālās karjeras pagrieziena punkts, jo tieši tur es sāku rakstīt savu mūziku latviski, izdevu dziesmas “Kas aiz krūtīm sēž” un “Atbilde”.

Šīs bija pirmās dziesmas, kas pa īstam sāka skanēt radiostacijās. Un es beidzot dabūju to sajūtu, ka esmu nonākusi starp pareizajiem cilvēkiem, kas var man palīdzēt sākt iet mūzikas ceļu. Tiem, kuri tikko sāk, es noteikti ieteiktu apmeklēt šīs platformas, pasākumus, meklēt iespējas iepazīties. Latvijā tādā ziņā ir ļoti viegli, jo industrija ir maza, pilnīgi jebkurš cilvēks ir pieejams, un, ja ir kāda ideja vai dziesma, kuru aizsūtīt profesionāļiem, tad nebaidieties to darīt.

Kādas būtu svarīgākās īpašības jaunajam mūziķim, lai viņš izceltos, lai viņu ievērotu, un jaunietis nepazustu starp daudzajiem mūzikas izpildītājiem?

Mērķtiecība, neatlaidība un disciplīna. Disciplīna ir smaga tēma daudziem, jo mēs visi gribam panākumus uzreiz, gribam, lai mūs ievēro, taču nekas nenāk bez darba. Tādēļ ir vajadzīgs, es pat teiktu, dienas režīms. Protams, no tā ir tik viegli aizplūst, jo vienmēr taču ir “svarīgākas lietas”. Sev noteikt ir jāpajautā, cik daudz un bieži tu strādā, lai tev tas viss būtu. Tāpēc dienas kārtība un disciplīna ir galvenais nosacījums, lai pēc pusgada vai gada varētu ieraudzīt lielu izaugsmi. Otra lieta ir mērķi, kurus tu sev izvirzi. Piemēram, es jau šobrīd zinu, ka man pusgada vai gada laikā būs sasniegti izvirzītie mērķi. Es uzskatu, ka ir svarīga struktūra. Bet māksliniekiem jau vispār patīk plūst, un tikai tad skatīties, kas beigās sanāks. Un vēl viena svarīga lieta - atrast kaut ko, ar ko tu vari izcelties. No jaunākajiem Latvijas mūzikas izpildītājiem, kas nesen ir parādījušies mūzikas apritē, Keitija Bārbele ir interesants piemērs ar to, ka viņa ir pavisam alternatīva un ar to cilvēkus “aizķert”. Tā ir ļoti laba un drosmīga lieta, jo, manuprāt, mūsdienu popkultūrā pārāk daudzi vispirms domā, kā izpatikt un izskatīties tā, lai cilvēkiem patiktu, lai būtu dziesmas, kuras pielīp un ir viegli atcerēties, bet tajā brīdī, kad esi atklāts pret sevi un parādi savu būtību, tad cilvēkiem tas tomēr šķiet daudz vairāk interesanti.

Kā tu raksturotu Latvijas mūzikas vidi?

Latvijā mūzikas industrija ir maza. Kā jau iepriekš minēju, viss ir ļoti viegli pieejams un aizsniedzams. Kad tikko sāku savu karjeru, bieži aizdomājos par to, ka varētu sadarboties ar kādu mākslinieku vai kaut vai tikai parunāties. Tagad redzu, ka viss tiešām ir aizsniedzams. Es teiktu, ka profesionālajā ziņā Latvijas popmūzikas līmenis ļoti aug, pieaug konkurence, it īpaši starp dziedātājām sievietēm, jo šobrīd parādās arvien vairāk jaunu dziedātāju, un man par to ir ļoti liels prieks. Runājot ar kolēģiem, mēs bieži nonākam pie secinājuma, ka ir labi, ja ir konkurence, jo tikai konkurence ir nepieciešama, lai mēs katra atsevišķi augtu. Ar Latvijas mūzikas vidi viss ir kārtībā, un gribētos arvien vairāk jaunus māksliniekus.

Vai ir kāds mākslinieks, ar kuru tu pati vēlētos sadarboties?

Nesen tieši par to domāju. Viens no šādiem māksliniekiem ir Gustavo, kaut gan nevarētu teikt, ka hip-hopa žanrs ir mans, tāds, kuru ikdienā klausos. Bet noteikti Latvijā ir daži hip-hopa mākslinieki, kas man ļoti patīk, un Gustavo noteikt ir viens no viņiem. Mani ļoti piesaista viņa teksti un izveidotais skatuves tēls.

Cik, tavuprāt, konkurētspējīga ir Latvijā radītā mūzika?

Ja es teiktu, ka ļoti konkurētspējīga, tad laikam tā būtu “medus liešana”. Es domāju, ka kopumā diezin vai mūsu mākslinieku radītā mūzika var īpaši konkurēt pasaulē, kaut gan ir mākslinieki, kuri ar savu mūziku var būt atpazīstami arī ārpus Latvijas, un viņi noteikti šo ceļu arī iet. Kaut vai indie elektroniskās mūzikas duets “Bel Tempo”, kas, manuprāt, ir viens no veiksmīgiem piemēriem, radot ļoti kvalitatīvu un baudāmu mūziku un jau šobrīd uzstājoties ārpus Latvijas. Varu pieminēt arī savu labu draugu Krisu Noa (Kristu Indrišonoku).

Vai Eirovīzija ir durvis uz Eiropas mūzikas tirgu?

Grūti pateikt. Skatoties no Latvijas izpildītāju viedokļa, īpaši nē, kaut gan, protams, ir bijuši vairāki ārzemju izpildītāji, kurus varētu nosaukt par labajiem piemēriem tam, ka arī Eirovīzija var sniegt ļoti labu tramplīnu tālākā karjerā. Es pati neteiktu, ka esmu liela Eirovīzijas fane, bet, protams, sekoju līdzi. Manuprāt, līdz šim latviešu pārstāvji Eirovīzijā nav izmantojuši visas iespējas līdz galam. Bet, protams, diezin vai es varu tā kādu kritizēt, jo man nav bijusi tāda pieredze. Iespējas ir, ja tu pēc Eirovīzijas rīkojies ātri, ja pēc trim dienām ir jauna dziesma vai projekts. Galu galā, cilvēki mūsdienās visu ātri aizmirst.

Kāda mūzika tevi iedvesmo?

Varētu teikt, ka man patīk dažāda mūzika, bet tā laikam būtu tāda standarta atbilde. Mani iedvesmo, es teiktu, dziļa mūzika. Es ļoti mīlu balādes, man ļoti patīk alternatīvais indie balādiskais virziens. Ļoti patīk Adele, šo dziedātāju klausos kopš tiem laikiem, kad vēl biju pavisam jauna. Mājās uzliku viņas dziesmas karaoke versijas un dziedāju, bet brālis no blakus istabas kliedza: “Lūdzu, beidz!” Intereses jau ļoti mainās. Kad man bija aptuveni 17 gadi, es ļoti fanoju par Eliju Goldingu, biju liela fane, apmeklēju pat divus viņas koncertus. Jāatzīst, no šīs mūziķes esmu daudz ietekmējusies, īpaši no dziedāšanas stila un dziesmu vārdiem.

Vai piekrīti, ka mūzikas klausītājus var iedalīt divās grupās: tie, kuri vairāk pievērš uzmanību dziesmas melodijai, un tie, kuri vairāk vērtē dziesmas vārdus? Pie kuras mūzikas klausīšanās grupas tu pieskaitītu sevi?

Es pievēršu lielāku uzmanību melodijai, jo var būt ļoti romantiski vārdi, piemēram, pankroka dziesmai, taču tādu es nevarētu paklausīties. Man melodija iet pa priekšu, kaut gan parasti es ieklausos arī vārdos.

Par mūziķiem pienākošos atlīdzību Latvijā rūpējas kolektīvā pārvaldījuma organizācijas – autortiesību jomā AKKA/LAA, bet blakustiesību – LaIPA, pārstāvot tieši mūzikas izpildītājus un producentus. Vai jūti šo organizāciju atbalstu mūziķes ikdienā?

Noteikti jūtu atbalstu, jo abas organizācijas ļoti palīdzēja māksliniekiem gan kovida laikā, gan vispār pēdējos gados, kopš esmu aktīvāk šajā industrijā. Ja ir vēlēšanās pašiem mūziķiem, tad vienmēr var iegūt gan jaunumus, gan izglītojošus materiālus. Pati esmu saņēmusi LaIPA stipendiju, kas man palīdzēja ierakstīt vienu no manām pirmajām dziesmām. Arī Valsts kultūrkapitāla fonds ir palīdzējis. Visas šīs organizācijas ir ļoti noderīgas, izglītojot mūziķus par lietām, kurās diemžēl mūziķiem bieži nav tik liela vēlme iedziļināties. No sākuma šķiet - es tikai dziedāšu, bet ir jāsaprot, ka visas autortiesību un blakustiesību lietas ir ļoti svarīgas, jo tieši tās taču rada mūziķiem ienākumus.

Kā, pēc tavām domām, šīs organizācijas varētu uzlabot savu darbību, palīdzot māksliniekiem?

Ik pa laikam ir izglītojošās sarunas un semināri, tomēr varbūt varētu vairāk pievērst uzmanību tieši tam, kā jaunos mūziķus izglītot. Biežāk rīkot šādas aktivitātes, kas palīdz izprast procesus. Varbūt noderētu kādas atvērto durvju dienas, kurās var uzdot jautājumus. Kopumā jau viss ir iespējams, un jebkurš var aizbraukt un noskaidrot vajadzīgo informāciju.

Kas būtu jādara pašiem mūziķiem, lai tiktu ievērotas radošo profesiju tiesības?

Svarīgi laicīgi vienoties arī par noteikumiem, par finansiālo sadalījumu. Šis ir svarīgs jautājums, jo visbiežāk notiek tā, ka ieraksti jaunu singlu un tikai pēc tam domā par finansiālo pusi. Vajag izglītoties un izzināt pašiem. Pieredzējušajiem mūziķiem vajadzētu pamācīt un dot padomu jaunajiem mūzikas izpildītājiem.

Kādi ir tavi tuvākie muzikālie nākotnes plāni? Ko mēs varam sagaidīt no tevis šajā gadā?

Dzīve iet uz priekšu, nāk jauni notikumi. Ir interesanti pašai atskatīties uz bijušo: tad es jutos tā, tagad es jūtos šādi. Pirms gada man iznāca ļoti emocionāla un bēdīga dziesma, tagad domāju, ka tādu vairs nevarētu uzrakstīt. Noteikti būs jaunas dziesmas, jau maijā iznāks jauns singls. Dziesma nebūs tik saldsērīga, kā “Miera iela”, tā būs aktīvāka, jo mainoties manas dzīves notikumiem, mainās arī lietas, par kurām rakstu. Ja visas manas iepriekšējās dziesmas ir bijušas par gaidīšanas sajūtu un iekšēju smeldzi, tagad būs kaut kas man pavisam netipisks – priecīgāka mīlestības dziesma. Paredzēti vēl divi singli. Pēc tam sekos mini albums, par tā formātu vēl domāju. Noteikti būs kāda muzikāla sadarbība, pildās arī vasaras kalendārs, tā kā būs koncerti dažādās Latvijas pilsētās. Turpinu rakstīt mūziku. Un noteikti vēlos pateikt paldies visiem, kas klausās. Man tas daudz nozīmē!