Jauna Nacionālā vēstures muzeja izstāde “Vainagošanās” – slavinājums sievietes galvasrotai

Vainagam vai kronim ir bijis ne tikai daudzveidīgs lietojums, bet arī dziļi simboliska nozīme. Simboliskās ietilpības dēļ vainags sastopams mītos, rituālos un mākslā. Reiz bijis vīrieša varas un statusa atribūts, vainags laika ritumā pārtapis par sievietes galvasrotu, jaunavas goda un nevainības simbolu, un tā nozīme joprojām mainās. Tā dažādie veidi un vizuālais izskats atspoguļo konkrētā laikmeta cilvēku izpratni par skaistumu un tradīcijas, kas mainījās un attīstījās. Vainagu greznums un rūpība, ar kādu tie darināti, liecina par tā īpašo nozīmi kultūrā.

Latvijas Nacionālais vēstures muzejs glabā unikālu, plašāko vēsturisko vainagu kolekciju Latvijā. Tā ietver arheoloģiski atrastos vainagus, no kuriem agrākie attiecināmi pat uz 6.–7. gadsimta miju, un etnogrāfiskos vainagus, kas lietoti laika posmā no 18. gadsimta līdz 20. gadsimta sākumam.

Līdz 17. gadsimtam darinātie vainagi visbiežāk atrasti apbedījumos. Saskaņā ar pirmskristietības tradīcijām, mirušos pavadot aizsaulē, tiem līdzi deva nozīmīgākās lietas, tai skaitā vainagus. Tos atrod sieviešu un meiteņu apbedījumos gan pa vienam, gan vairākiem kopā. Vainagi ir uzieti arī vīriešu apbedījumos, kur tie doti līdzi kā dāvana vai ziedojums kopā ar citām sievietes rotām. Reizēm vainagi noglabāti arī depozītos, bet dzīvesvietās arheologi atraduši vien atsevišķas vainagu detaļas.

Gadsimtiem ilgi atrodoties zemē, vainagi bijuši pakļauti dažādiem bojājumiem. Muzejā tie nonākuši fragmentāri, iziruši vai daļēji sadrupuši un sen zaudējuši sākotnējo spozmi. Šos vainagus izstādē iespējams eksponēt, tikai pateicoties padziļinātai izpētei un ilgstošam restauratoru darbam. Tā rezultātā vainagiem atjaunota senā forma, daļēji arī vizuālais izskats, izzinātas to darināšanas nianses.

Senākie vainagi Latvijas teritorijā ir vietējo amatnieku darinājums no ievestas izejvielas – bronzas sakausējuma. Laika gaitā vainagu izejmateriālu klāstam klāt nākusi āda, koksne, vilna, lins, alva, stikls, reizēm arī sudrabs un zirgu astri. Vainagu darināšanai izmantotas dažādas tehnikas: kalšana, liešana, gravēšana, cizelēšana, aušana, pīšana, izšūšana.

Latvijas teritorijā līdz pat 16. gadsimtam lietotos vainagus uzskata par lokālu parādību. Plašāk Eiropā nav sastopami līdzīgi vainagu veidi un formas, nav paraduma vainagus dot līdzi mirušajiem.

LNVM Etnogrāfijas nodaļas apģērbu un tekstila kolekcijā savāktie vainagi galvenokārt ir darināti un lietoti 19. gadsimtā, tomēr tie iemieso saikni ar senāku laiku tradīciju, kas pastāvējusi 18. gadsimtā un vēlāk turpinājusies.

Arī 19. gadsimtā galvas rotu darinātāji ir bijuši vietējie amatnieki – gan sava aroda pratēji laukos, gan pilsētas darbnīcu meistari. Šī perioda vainagi bieži izšūti uz auduma, bet lietoti arī metāla vainagi. Vainagu darināšanai izmantoti vilnas, lina, zīda, kokvilnas audumi un diegi, dažādas formas un krāsu stikla krelles, metāls, koksne, kartons un papīrs, dažkārt zirgu astri, brokāta lentes un spoguļstikls.

Izstādē būs apskatāmi daudzi unikāli eksponāti, to vidū 16.–17. gs. cilindriskais bronzas vainags no Vilces pagasta Kalnaplāteriem – viens no retajiem šāda veida arheoloģiskajiem vainagiem, kas saglabājies gandrīz vesels. Tā lielākā vērtība ir metāla virsmas bagātais ornaments, kas grupēts vairākās joslās. Arī 19. gs. lībiešu līgavas vainags no Ziemeļkurzemes ir vienīgais zināmais šāda veida priekšmets Latvijas vēsturisko liecību krātuvēs. Košais zarotais vainaga rotājums veidots no metāla stieplēm, saverot uz tām dažāda lieluma, formas un krāsu stikla krelles, kas vietām papildinātas ar brokāta pavediena un metāla stieples kamoliņiem. Vainaga pamatnes loka apakšējai malai piestiprinātas divas rakstainas zīda lentes, kas valkājot sasietas zem zoda. Par atpazīstamu simbolu laika gaitā savukārt kļuvis Nīcas zīļu vainags – eksponētais 19. gs. oriģināls rotāts ar brokāta lenti, bronzas krellēm un nātrija stikla salmiņiem.

Vainagu lietošanas tradīcija turpinās arī mūsdienās, joprojām attīstās vainagu veidi, mainās to simboliskā nozīme. Vainags kļuvis arī par jaunrades un modes objektu, kam par pamatu kalpo dažādu laikmetu un formu senās galvasrotas. To uzskatāmi apliecina Latvijas Mākslas akadēmijā (LMA) šogad tapušās jaunākās paaudzes mākslinieku interpretācijas par vainagu kā aktuālus procesus vēstījošu objektu, izceļot tā atšķirīgās simboliskās un metaforiskās nozīmes. LMA radītā laikmetīgo vainagu kolekcija augsti novērtēta starptautiskajā dizaina mesē “Salone Satellite” Milānā.

Gatavojot izstādi, Latvijas Nacionālais vēstures muzejs aicināja uz sadarbību arī piecus dažādu paaudžu dzejniekus, kuru muzeja krātuvē gūtie iespaidi transformējušies dzejas rindās. Eduarda Aivara, Andra Kalnozola, Ilmāra Šlāpina, Ivara Šteinberga un Krišjāņa Zeļģa rakstītais apliecina, ka arhaiskie nozīmju slāņi joprojām caurvij mūsu pasaules redzējumu un vērtējumu.

Izstādes koncepcijas autores ir LNVM Arheoloģijas departamenta pētniece Irita Žeiere, Etnogrāfijas nodaļas galvenā krājuma glabātāja Inita Heinola un pētniece Astra Spalvēna. Dizainu veidojuši LNVM grafiskā dizainere Dita Pence un galvenais mākslinieks Ģirts Boronovskis. Latvijas Mākslas akadēmiju izstādē pārstāv mācībspēki Barbara Ābele, Elīna Ģibiete un Ieva Krūmiņa un jaundarbu autori: Rūta Briede, Elizabete Cukura, Marta Cīrule, Laura Dzērve, Laima Grasmane, Ilze Grīnberga, Kaspars Gobiņš, Jeļizaveta Hmeļova, Charlotte Mia Holke, Anna Kamaldiņa, Agnese Kantiševa, Ginta Kristjansone, Kristīna Meļņiķa, Ella Mihailova, Gundega Pētersone, Kate Putniņa, Grieta Siliņa, Inguna Sīmansone, Daniels Treimanis, Zane Ulmane, Ilona Valaine-Blekte, Baiba Zalcmane, Kristiāns Zvonkovs.

Izstāde “Vainagošanās. Arheoloģiskie, etnogrāfiskie un laikmetīgie vainagi Latvijas vēsturē” būs apskatāma līdz 2023. gada 20. decembrim.

Izstādi papildinās arī daudzpusīga pasākumu un lekciju programma, kas tiks izsludināta atsevišķi. Izstādes noslēgumā plānots izdot katalogu, kurā izstādes eksponātus papildinās plašāki vainagiem veltīto pētījumu rezultāti.