Kad tuvojos Dainu kalnam, ieraugu norādi – uz Jāņkalnu. Labi, auto paliek stāvlaukumā, šašliki, jā, ko ar tiem darīt? Turaidas muzejrezervāta vārtu vērēja raugās uz mani kā uz gaisā pasistu pajoliņu un… ar šašlikiem neielaiž. Labāk lai ejot pīt vainagus, jo pirms līgošanas tas esot galvenais darbs. Es vēl spirinos pretī: “Abet alus, par to taču senči dziedājuši tāpat kā mēs – alutiņi, vecais brāli…” Vārtu vērēja nosmīn. Jāņatēvs jau gaidot ar alus kannu rokās, labāk lai velti nedzisinot muti un steidzot uz Jāņkalnu!

Jāņkalnā tiešām pretī nāk brašs tēvadēls ar varenu ozollapu vainagu un aptuveni trīslitru alus kannu rokās. Turpat arī Jāņamāte ar sieru. Visapkārt reibinoši smaržo jāņuzāles, jaunas meitas, vecas sievas, sīkas, mazas meitenītes, visas satupušas ap Latvijas slavenākajām vaiņagu pinējām – te redzu Indru Čeksteri, grāmatas “100 vainagi Latvijai” autori; Margitu Porieti, ar kuras pīto liepziedu vainagu kronēja Viju Vētru; agronomi, Sprīdīša skolas dabaszinību darbnīcas vadītāju Baibu Ošmani. Zem divžuburu liepas iekārtojušās koklētājas. Oho, pat Dižkokle ir te! To sajūtu ar basajām kājām, jo no teiksmainā instrumenta basa skaņām vibrē zeme.

Skatos, kāda kundze baltā kleitā, ar rožu vainagu galvā laimīgu izteiksmi sejā noraugās notiekošajā. Tā taču pati Anna! Jā, Anna Jurkāne, ko visa Latvija pazīst kā Turaidas muzejrezevāta izveidotāju un direktori.

Nāku apsveicināties: “Sveika, Anna! Skatos, tu tāda laimīga, kaut te nejūtu šašliku smaržas. Labi, ka dabūju alu un sieru ar rupjmaizi!”

Anna saka, ka tiešām esot ļoti laimīga, ka atkal Turaidā tieši Saulgriežos skan jāņudziesmas, bet 2020. gada 13. martā, kad visa kultūras dzīve tika “nolikta uz pauzes”, viņai uz mirkli zudusi cerība, un jau šķitis, ka visskaistākais mūža sapnis būs izsapņots.

Saausos un jautāju: kas tas par sapni? Anna šķelmīgi smaida un saka, ka viņai katru dienu esot pilna galva ar idejām un viņa tās pašas skaistākās nosapņojot. Reiz režisore Marga Tetere teikusi, ka došot Annai trīs lieliskas idejas, ko Turaidā varētu īstenot. Tad viņa atbildējusi: “Labi, dod man trīs idejas, es parādā nepalikšu. Došu pretī trīs simti jaunu ideju, ko tu Krimuldā vari īstenot!” Proti, režisore Marga Tetere 80. gados Krimuldas Sunīšu estrādē iestudēja ikgadēju Jāņu uzvedumu.

Ķircinu Annu, ka laikam jau viņa toreiz sapņojusi par jauniem puišiem, kas noceļ viņai vainadziņu…

“Ko tu, traks vai!?” – tā Anna – “Es taču tai laikā biju precēta sieva un mans Pēteris tādam uztaisītu zilu aci!”

Katram sava kokle, katram savs sapnis. Mēs, latvieši, esam individuālisti. Sapnī vai nomodā, bet iztēlē nedalāmies ar citiem. Izņemot īpašu cilvēku tipu, kuru esam nodēvējuši par “ideju ģeneratoriem”. Gan jau katra cilvēka rados, draugos vai paziņu burbulī ir tāds, kam ideju kā sunim blusu. Anna Jurkāne, kura 50 gadus strādāja par Turaidas muzejrezervāta direktrisi, ir viena no tās cilvēku grupas, kuri apkārtējo skatījumā ir tādi nemiera gari. Patiesībā viņiem idejas rodas tik lielā daudzumā, ka pašiem ne tuvu nepietiktu ar 10 dzīvēm, lai tās īstenotu.

Tad tikai jāatrod šiem cilvēkiem īstā vieta. Kā Imants Lancmanis no karā izpostītas vietas sāka sakopt un restaurēt Rundāles pili, tā Anna Jurkāne sakopa Turaidas pili un ar saviem palīgiem izveidoja apbrīnojami skaistu, ideāli sakoptu un labi apmeklētu kultūrvietu.

Anna stāsta, ka bērnībā Aiviekstes pusē, kad viņas vecāku mājās konfiscētas visas Latvijas brīvvalsts laika grāmatas, tās samestas ragavās un vestas pa ceļu. Mamma tad gājusi meklēt, vai nav kāda izkritusi, un mazā, sešgadīgā Anna skrējusi pakaļ raudādama. Tiešām, licies, ka sniega kupenā kaut kas ir izbiris. Mamma grābusi sniegu, bet nekā.

Tikai, kad ar grābekli pārmeklējušas sniegu, tad atradušas mazu tautasdziesmu grāmatiņu ar noplēstiem vākiem.

Kopš tā laika Anna īpaši iemīlējusi tautas garamantas.

Annas lielākais sapnis sācis īstenoties, kad lielākie pauguri pamazām tikuši attīrīti no krūmiem un no brikšņainās apkārtnes izniruši nopietna izskata paaugstinājumi, kurus par pauguriem būtu grēks saukt. Tā tapa Dainu kalns un Jāņkalns… Jāņkalns, secinot pēc arheoloģiskajiem izrakumiem, kuros atrasti 10. gadsimta zemgaļu apbedījumi, ir bijis sens pilskalns, un tā nu tas tapis par vietu vasaras saulgriežu svētkiem, kas dažos gados pulcējis līdz pat 6000 apmeklētāju.

Šovakar tautas te nav tik daudz, un līdz ar to tagad vairs nav masu festivāls, kurā viegli pazust. Ja atnāk pāris simti, tad var gan viens otru gan saskatīt, gan acīs ieskatīties un pēc pirmās rotaļas jau justies kā viena liela ģimene.

Saulei rietot, sanākušie jāņabērni laižas no kalna lejā un augšā ar rotaļdeju “Šurp, Jāņa bērni!”. Es ar viņiem kopā, un šašliki man pavisam jau aizmirsušies. Vasaras īsākās nakts burvība dara savu.

Līgo! Līgo!