Tomēr ir cilvēki, kam rūp mūsu valstī nonākušo cilvēku garīgā piesaiste Latvijai, mūsu kultūrai. Tāda ir Ramona Liepiņa, kuru sabiedrība pazīst kā nevalstiskās organizācijas, Radošās apvienības jauniešiem “TREPES” vadītāju.

Ramonu, Jāņu dienas paātrinātajā ritmā skriedams cauri Rīgai, satieku Lāčplēša ielā, kur pret to atduras Ernesta Birznieka-Upīša iela. Sadures vietā atrodas organizācija “Patvērums “Drošā māja”.

Pagalmā pulcējas cilvēki, pēc kuru acīm var pateikt, ka viņi te jūtas droši, kaut nav mūsu pilsoņi. Pa vidu rosās gaišmataina sieviete ar vainagu galvā un viņai apkārt jauniešu pulciņš, kurš palīdz iekārtot līgošanai piemērotu vidi.

Jautāju Ramonai: “Kādēļ tu to dari? Vai esi žēlsirdīgā samariete?”

Ramona atbild: “Es neesmu žēlsirdīgā samariete. Esmu samariešu darbiniece, bet sirdī esmu “NVOšņiks” – cilvēks, kurš pats atrod darāmo, saredz, kur jāpalīdz un kurš neskaita stundas un minūtes. Varbūt tad mani var saukt par samarieti.” Te jāpiemin, ka Ramonas darba vieta ir Latvijas Samariešu apvienība.

Tincinu Ramonu, vai viņa gūsti gandarījumu, ja ārpus darba laika vēl rīko ielīgošanu te, Rīgas vidū uz pilsētas bruģa? Viņa saka: “Gandarījumu sniedz citu cilvēku prieks! Prieks ir lipīgs. Prieks vairojas un, ja tas tiek nodots tālāk, to paņem pretī.”

Taču kur gūt iedvesmu? Darbs ar trešo valstu pilsoņiem taču prasa daudz spara, iejūtības, izpratnes un, protams, arī līdzekļus.

 “Iedvesmu dod iespēja dalīties tajā, ko protu. Mūsu tautas tradīcijās, arī Valsts svētku svinēšanā! Patīk, ka citām kultūrām patīk pamēģināt mūsu tradīcijas. Vienmēr pajautāju, vai citās kultūrās ir līdzīgas tradīcijas vai svētki? Tas ir interesanti. Tas iedvesmo dalīties! Līdzekļus piesaistām ar projektu palīdzību un nereti palīdz sponsori.”

Pa to laiku, kamēr runājos ar Ramonu, apkārt ir liela rosība, puiši stiepj galdus un liek uz tiem iepriekš sagādātu cienastu. Ramonas čaklākā palīdze Ilze Norvaiša palīdz atnākušajām meitām un sievām sapīt jāņuzāļu vainagus.

Tikmēr ieradušies tautas muzikanti un, laiku nekavēdami, sāk dziedāt Jānim un Saulei par godu skaistākās jāņudziesmas.

Te ieraugu, ka viens vīrietis dancina pavisam mazu tumšas ādas krāsas bērniņu. Nedaudz izbrīnīts jautāju Ramonai, kā var būt, ka bērna māmiņa tā ļauj savu bērnu iesaistīt dejā?

Ramona saka: “Jā, tas taču dabiski, jo pārsvarā jau šie Latvijā nonākušie cilvēki grib ne tikai uzzināt vairāk kaut ko par mūsu svētkiem, bet arī tajos piedalīties. Puisītim ir tikai seši mēneši un viņu sauc Praijers, bet mammu – Hapija, viņi ir no Nigērijas.”

Ramona saka, ka, liela daļa patvēruma meklētāju, protams dodas tālāk, Latvija reizēm ir tikai durvis uz plašāku Eiropas Savienību. Tomēr ir daudz pozitīvu piemēru, kā šī nigēriešu bēgle, kas jūtas laimīga un grib tapt par latvieti. Cits pozitīvs piemērs ir Aladdins, tas pats vīrietis, kas dancināja mazo Praijeru – viņš ir no kara postītās Sīrijas. Teicami runā latviski un dažreiz liekoties, ka labāk saprot un mīl latviešu kultūru, nekā dažs labs tautietis. Alladins bieži palīdz mums, “TREPJU” jauniešiem, kā vien var.

Beidzot uzdodu galveno jautājumu – vai viegli būt viesmīlīgai?

“Nezinu. Vai tad es tāda esmu? Man šķiet, ka pat par maz. Varbūt tas ir dabisks pozitīvisms... Mani noteikti tā audzinājuši vecāki. Bet kāpēc gan lai cilvēki nebūtu viesmīlīgi? Man patiktu, ja līdzīgos apstākļos cilvēki būtu viesmīlīgi arī pret mani!” – atbild Ramona un metas danču virpulī.