Johans Gotfrīds Herders par latviešu Jāņiem pirms 258 gadiem (6)

Vācu apgaismotājs un vācu romantisma aizsācējs, filozofs un teologs, dzejnieks un literatūrkritiķis, Eiropas tautu mutvārdu folkloras kolekcionārs un publicētājs, kantāšu un oratoriju libretists Johans Gotfrīds Herders (1744-1803) no 1764. līdz 1769. gadam ir strādājis Rīgā. 

Iztēlosimies, ko Herders varētu būt rakstījis pirms 258 gadiem, tai siltā, jaukā vasarā, kad viņa draugs sens draugs Dirks Ēle kopā ar citiem studiju laika draugiem ieradās Rīgā, lai tiktos sākotnēji lietišķā vizītē ar muižnieku Bērensu dēliem, kuri, kā izrādījās vēlāk, uzrīkoja Herderam un vācu uzņēmējiem latviešu folkloras izrādi ar īstām tautumeitām tautas tērpos, koklēm un jāņuzālēm.

***

Senā Hanzas pilsēta Rīga ikdienā nemaz neizskatās viesmīlīga, rīdzinieki parasti steidz savās gaitās ne acis nepacēluši. Šodien, tā Kunga 1765. gada vasaras vidū Tirgus laukumā, kas atrodas pašā upes krastā netālu no skaistā Melngalvju nama, valda vislielākā rosība. Pircēji pārsvarā ir vietējie vācieši, tie lēni un cienīgi pārvietojas starp tirgus būdām, kur vissmalkākās preces, ko piedāvā holandieši, kas turpat pietauvojuši savus kuģus.

Eju tur, kur tirgojas vietējie zemnieki, pārsvarā pārdod dažādas ēdamas lietas, ko rīdzinieki iepērk neiedomājos daudzumos. Man liekas jokaini, ka tirgus sievām visām galvā zāļu vainagi. Protams, tas ir praktiski, jo pasargā no karstās saules labāk par lakatu un pie tam labi smaržo. Gribu nopirkt sev vienu, uzlieku galvā no rudzupuķēm, bet tirgussieva smejas: palikšot vecpuišos, ja pats sev likšot meitu vaiņagu, labāk, lai pērkot no ozollapām, jo rīt taču Johanistāgs būšot un katram Johanam tad vajadzēšot tādu. Piekrītu. Rīt esmu uzaicināts visu nakti lustēties uz Ārrīgas muižu Zēlusti, kur man par godu mani vācu draugi rīko pieņemšanu “pa bauru modei.” Būšot muzikanti ar dūdām, kuras Rīgas rāte nemaz neļaujot spēlēt, bet ezera krastā gan var raut uz nebēdu un lustēšanās būšot līdz Saules gaismai.

Kad pēc nogurdinošas kratīšanās pa neganti kūpošu putekļainu un bedrainu lielceļu nonākam Juglas ezera krastā, mans ozollapu vainags pavisam apputējis. Klusībā nolamājos, veltīdams sulīgo Donnerveter tam rātskungam, kurš nerūpējas par izbraucamiem ceļiem, labi, ka vēl sarkanbaltus ceļa stabiņus salicis, lai zirgi redz, kur ceļš.

Pie vārtiem sagaidītāji – maza knīpa, baltā linu krekliņā ar sarkanu rožu vainadziņu galvā izskrien man pretī ar dīvaina paskata smalkmaizīšu groziņu un skaita “Pīrāgam, nabagam, abi gali apdeguši”. Paņemu vienu un nokožu nedaudz pabrūno un līko galu. Va vellos, tiešām nedaudz apdedzis un zaptes vietā tur sastūķēti speķa gabalaiņi! Tad ķeru ārā piezīmju grāmatiņu un gribu pierakstīt skaisto latvju zemniekbērna dzeju, bet knīpa jau prom.

Pagalmā saspraustas bērzu meijas, uz lielām alus mucām uzlikti gari galdi, kas nokrauti ar siera rituļiem un tām apdegušajām speķa maizītēm. Apkārt staigā puiši ar alus kannām un mudina pagaršot no katra kausa, jo katram sava marka – esot salds, ļoti salds un vissaldākais esot miestiņš. Draugs Dirks man piebiksta, lai neticot, vissaldākais esot arī visstiprākais un gāžot no kājām pat holandiešu jūrniekus, kurus pat īru giness nespējot pieveikt. Aizmigšot un viss teijāteris būšot par velti, es nekā nepierakstīšot. Es attraucu, ka vecais kūdītājs Garlībs [i] jau man pilnu galvu piestāstīja, ka latvieši esot pļēguri un tas tikai vāciešu dēļ, kuri ļaujot nodzerties krogos un kneipēs. Dirks čukst, ka tūlīt sākšoties tautas izrāde, ko saucot bezkaunīgā vārdā par Lihgo. Piesarkstu, nu bet, ko tu padarīsi, tie taču prasti zemnieciņi...

Priekšā nostājas skaista sieviete sārtiem vaigiem – nu piens un asinis! – garā, melnā svārkā, kam apakšā koši brunči un viņai arī galvā ziedu vainags. Tā esot muižas pārvaldniece Zanda, Dirks man paskaidro – viņa pārvaldot otrā ezera krastā esošo Bonaventūru, tur mēs pārcelšoties ar laivām rīt, kad izlustēsimies te. Tur esot ko skatīt! No Vidzemes atvesta “Rizgu” rija [ii] un no Kurzemes “Dižlīču” klēts, tāds kā seno ēku muzejs, kādu Prūsijā nedabū redzēt.

Pievēršamies tejāterim. Nekā bezkaunīga nesaskatu, drīzāk tieši pretēji, stalts jaunēklis, vārdā Dzintis spēlē stīgu instrumentu – tādu kā psaltēriju [iii], tikai maigāku skaņu. Meitenes sāk dziedāt kādu skumju dziesmu, katras rīmes galā atkārtojot “Lihgo, lihgo!” Melodija vienkārša, vienā balsī, dziedātājas tā aizrāvušās, ka pienāku tuvāk un velku refrēnu viņām līdzi. Kad dziesma izskan, viena pienāk man klāt un mani uzrunā savā valodā. Kratu galvu, ka nesaprotu to bauru mēli. Viņa, pasmīn un man pazīstamā valodā ar nelielu berlīniešu akcentu saka, ka man vajag iemācīties latviski, jo tā esot sena Eiropas valoda, kas nedaudz līdzīga vairākām senajām valodām.

Iepazīstamies, viņu saucot Rozīte, bet mani jau visa Eiropa pazīstot, gan jau man arī uzcelšot pieminekli tikpat lielu kā manam draugam Gētem vai vismaz kādu ielu nosaukšot Herdera vārdā, ja es tikai es turpināšot rakstīt labu par tautas dziesmām, kuras viņas vecvecmāmiņa tinot kamolos. Nekā nesaprotu, kā var dziesmas satīt kamolos, bet labi, uzreiz visu nestrēbšu, nav manā dabā. Šai tautai ir noslēpumi, ko gribētu atklāt – skaista dzeja, kuru iespējams gan dziedāt, gan atskaņot ar stīgu instrumentu psaltēriju, ko te sauc par “kuokli”. Rozīte arī paņem tādu pašu “kuokli” un saka – tagad es spēlēšu kopā ar Dzinti. Viņš ir mans brālis un mēs sacenšamies, kurš ir Rīgā vislabākais koklētājs.

Nu tik sākas jautrība – pienāk klāt citi muzikanti un jaunieši laižas dejā. Man par pārsteigumu mani vācu studiju draugi labprāt dejo kopā ar latviešiem. Dirks parauj mani un saka – “Neprāto, atslābsti un izbaudi šo skaisto nakti kopā ar latviešiem, tā ir īsts “sabbaticals”. Tu taču studēji reliģiju zinātni un zini, kas ir sabats.” Es saku, ka es izbaudu, kā latvieši atpūšas no smagā vācu jūga, ko viņi vēl 700 gadus vāciešiem pieminēs. Dirks parāda ar pirkstu uz deniņiem un saka, ka es pārāk daudz esmu Merķeli salasījies. Paeju sānis, kur kāds vīrs pie neliela galdiņa iekārtojis zīmēšanas studiju. Apsēžos līdzās un skatos, kā top kādas latviešu sievietes zīmējums. Izlasu zīmētāja parakstu – Johann Christoph Brotze...

[i] Garlībs Merķelis ietekmēja Johana Herdera uzskatus par latviešiem.

[ii] "Rizgu" rija ir pirmā senceltne, ar kuru 1928. gadā aizsākās Etnogrāfiskās brīvdabas muzejs Rīgā.

[iii] Psaltērijs - sens stīgu strinkšķināminstruments ar 10 un vairāk stīgām. Mums zināmo kokļu starptautiskais nosaukums ir "Baltic psaltery".