Starp viņiem ar ne mazāk izcilu vārdu kā Dainu tēvs Krišjānis Barons vai dzejnieks Rainis savu zīmīgu vietu ieņem Ādams Butulis (1860–1938). Ko mēs par viņu zinām un kāpēc šo personību pieminēt tieši tagad, kad rīt, 27. jūnijā sākas 5. Pasaules latviešu zinātnieku kongress "Zinātne Latvijai”?

“Vai tu zini, kas bija Ādams Butulis?”, tā jautāju dažādiem uzklausītājiem. Visi krata galvu – pirmā dzirdēšana... Uzdodu šo jautājumu arī vairākiem mūsu zinātnes spīdekļiem. Tikai Latvijas Universitātes profesors Valdis Muktupāvels nekrata galvu, bet sakās, ka dzirdējis gan esot, nesen LU bibliotēkā bijusi izstāde.

Patiesībā arī man līdz šī gada Jāņiem bija tikai nojausma par izcilo latvieti, kaut, darbodamies Rīgas Latviešu biedrībā, esmu ne reizi vien turējis rokā viņa vadībā izdotās grāmatas. Esmu bijis Saules dārzā, kura veidotājs bija doktors Butulis, esmu studējis universitātē, kuras izveidošanas iniciators viņš bija. Galu galā – esmu mācījies skolā latviešu valodā, bet tieši Ādams Butulis panāca valdības piekrišanu, ka skolās jāpāriet uz latviešu mācību valodu. Paradoksālā kārtā mums jāatkārto pirms vairāk kā simts gadiem Butuļa kunga panāktais, bet… okupācijas laika atkritumi pretojas tapt aizvācami. 

Tad ieskanējās aifona aicinošais signāls, zvanīja mūsu biedrības priekšsēdis Guntis Gailītis: “Ernest, Rīgā uz Jāņu laiku ierodas Ādama Butuļa radiniece, bet mūsu biedrība ir ciet, jo imperatorei Sisi labpaticis vairākas dienas filmēties tieši tagad un te, tāpēc valde un visi darbinieki dabūjuši svētku brīvdienas. Vai tu nebūtu tik laipns un…” Kā lai atsaka! Mani pašu ieintriģējusi Butuļa noslēpumainā personība.

Tikšanās notiek viesnīcā, kur apmetusies Raemarija Mansela-Evansa, slavenā latvieša Ādama Butuļa mazmazmeita. Uzdāvinu viņai suvenīrmaisiņu, kurā medus trauciņš, ko savākušas Māmuļas jumta bites. Raemarija attaisa somu, izvelk dažādus attēlus, grāmatu un šķindošu maisiņu. Skatāmies, kas gan tur šķind? Sākumā tāda kā brīvvalsts sudraba pieclatnieka piespraude, tad – kas tas? Vairāki apbalvojumi, starp kuriem viz Triju Zvaigžņu ordenis. Jautāju, kā tas var būt, šādas liecības vienkopus? Ādams Butulis miris pirms 2. Pasaules kara, bet ģimene bēgļu gaitās devās vēlāk, kara laikā. To mazmazmeita nezina, bet ir aizkustināta, ka vecmāmiņa šos apbalvojumus uzskatījusi par svarīgiem, kad nācies bēgt no Sarkanās armijas.

Patiesībā neko daudz nav zinājusi par slaveno latvieti, līdz atradusi ordeņus un citas senas mantas savas vecmāmiņas mantojumā. Nupat ar vīru nolēmuši, ka jābrauc uz Latviju, jāapskata Ādama ģimenes mājas Dzirnavu ielā 25; jāviesojas Latvijas Universitātē, kuras dibinātāju vidū ir vecvectēva vārds; studentu korporācijas Fraternita Lettica telpās, kur Ādams bijis frāters [i]; Rīgas Latviešu biedrībā, kur Butulis vadījis derīgu grāmatu nodaļu, no kuras braucis ekspedīcijās, lai izveidotu RLB muzeju; tad vēl jānoliek svecītes Lielajos kapos, kur guļ viņa draugs Kristaps Morbergs (LU Mecenāts) un, protams, Otrajos Meža kapos, kur atdusas pats Ādams Butulis.

Lūk, kas par Ādamu Butuli ierakstīts “100 nozīmīgo mediķu reģistrā”:

"Ārsts un sabiedriskais darbinieks, par jaunlatviešu ideologa Krišjāņa Valdemāra (1825–1891) garīgo audzēkni iedēvētais Ādams Butulis bija noteiktu, ļoti skaidru un cēlu principu un ētisko ideālu iemiesojums, kas augstāk par personiskiem labumiem allaž stādīja mērķus tautas vajadzību apmierināšanai, prāta gaismas un labklājības vairošanai.

Dzimis 1860. gada 5. decembrī Mazsalacā amatnieka ģimenē un agri zaudējis tēvu, ar labvēļu palīdzību viņš guva izglītību Aleksandra ģimnāzijā Rīgā, gadu studēja Freiburgas un turpmāk – Maskavas universitātē, pēc kuras Medicīnas fakultātes teicamas absolvēšanas 1885. gadā atteicās no piedāvātās iespējas veidot karjeru uz profesūru, bet, paklausot Krišjānim Valdemāram, nolēma ziedoties savai tautai."

Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Klāvs Zariņš iezīmē vēl vienu svarīgu Ādama Butuļa nopelnu Latvijas valsts stiprināšanas darbā, un tas saistāms ar Pirmā pasaules kara sākotnējo gaitu. 1915. gada vasarā sāka formēt latviešu strēlnieku bataljonus. Latviešu vienību izveidē sevišķa nozīme bija Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejai, kura sarežģītos apstākļos veica apjomīgu un ievērojamu darbu – organizēja brīvprātīgo pieņemšanu, panāca virsnieku un kareivju pārcelšanu no citām Krievijas impērijas armijas daļām, kā arī rūpējās par bataljonu apgādi.

Pirmā brīvprātīgo pieņemšanas komisija darbu sāka 1915. gada augustā. Tās sastāvā bija četri cilvēki – komisijas priekšsēdētājs Gustavs Ķempelis, viņa vietnieks Voldemārs Zāmuels, kapteinis Kārlis Baltiņš un Ādams Butulis, kas veica brīvprātīgo medicīnisko pārbaudi. Komisijai darba bija daudz – tikai divu dienu laikā brīvprātīgi strēlniekos pieteicās 472 jauni vīrieši vecumā no 17 līdz 35 gadiem.

Atsaucība bija negaidīti liela, un uzņemšanas komisijas izveidoja vairākās pilsētās gan Latvijas teritorijā, gan ārpus tās. Organizācijas komiteja pārslodzes dēļ bija spiesta algot papildu darbiniekus, jo nespēja tikt galā ar lielo brīvprātīgo skaitu. To skaits pārsniedza pat optimistiskās cerības – komisijas bija spiestas strādāt katru dienu. Turpmākajos mēnešos brīvprātīgo skaits pakāpeniski samazinājās. 1916. gadā bataljonos pieņēma vairs tikai 1800 brīvprātīgos.

Ādama Butuļa no Mazsalacas dzīvesstāsts ir laba pamācīšana mūsu tautas zinātniekiem, cik viens godīgs latviešu cilvēks spēj izdarīt savas valsts labā. Nereti šķiet, ka mūsu zinātnieki (un arī nezinātnieki) ir par daudz pievērsušies naudas pelnīšanai, atstājot novārtā to, kas ir jebkura zinātnes, folkloras vai mākslas spīdekļa tiešais uzdevums – nest gara gaismu. Atcerēsimies un mācīsimies to no Ādama Butuļa, kurš noteikti kļuvis mūsu kultūras ikonu.

[i] Par ‘frāteriem’ dēvēja korporācijas biedrus. Interesanti, ka Fraternitas Lettica ir pirmā un vienīgā latviešu studentu korporācija, kas dibināta Maskavā. Par oficiālo dibināšanas datumu pieņemts uzskatīt 1902. gada 20. oktobri, tomēr šīs organizācijas pirmsākumi meklējami jau Maskavas latviešu lasāmos vakaros, kas iedibināti 1870. gadā.