Šajā vasarā “Fotografiska” filiāle tiks atvērta Šanhajā, un līdz gada beigām paredzēts, ka nākamās pilsētas, kurās savu darbu sāks gan ekspozīciju zāles, gan restorāni un kafejnīcas, būs Berlīne un Maiami.

Spēcīgu atvēzienu investīciju jomā deva nekustamo īpašumu kompānijas NeueHouse iesaistīšanās “Fotografiska” darbībā – 2021. gadā fotomuzejs nonāca Ņujorkā un Losandželosā bāzētās kompānijas paspārnē.

Arī Tallinas muzejs jau ir pilnvērtīgi iesaistījies pilsētas pietiekami krāšņajā kultūras dzīvē, piedāvājot izstādes gan ar starptautiski pazīstamu autoru vārdiem (šobrīd tur skatāmas britu modes fotogrāfa Mailza Oldridža un ungāru konstruktīvisma leģendas Lāslo Molohija-Nāģa izstādes), gan sociāli neērtām un apzināti marginalizētām tēmām (piemēram, vācu fotogrāfes Sņežanas fon Bīdingenes-Dibas fotostāsts par meitenes, kurai ir Dauna sindroms, idillisko ikdienu).

Kāds bija šāda līmeņa mākslas centra darbības sākums un kas ir šī privātā muzeja misija, sarunājos ar “Fotografiska Tallinn” direktori Margitu Āsmē (Margit Aasmäe).

1995. gadā Margita absolvēja Tartu Universitātes Matemātikas un datorzinātņu fakultāti, tad – Rīgas Ekonomikas augstskolā ieguva vēl vienu bakalaura grādu uzņēmējdarbībā, līdz 2001. gadā kļuva par maģistri biznesa menedžmentā un administrācijā Bentlija Universitātē Masačūsetsā, ASV.

Tas, ar ko mēs varētu sākt, ir parunāt par situāciju 2019. gadā. Iedibināt jaunu kultūras un izklaides centru, kas ir daļa no starptautiskas ķēdes, - tas nozīmē darboties ļoti specifiskos apstākļos. Pirmkārt, ekonomiskā ziņā, ar dažādu līmeņu un paveidu investīcijām, arī sociālajā dzīvē - iekļauties Telliskivi radošā kvartāla identitātē. Kas bija tās labās sakritības un iemesli, kādēļ bija iespējams sākt “Fotografiska Tallinn” tieši tobrīd?

Viss sākās no lielas vēlmes, lai arī mums šeit Tallinā būtu tāda vieta, kāda “Fotografiska” ir Stokholmā, kur ir tik foršs muzejs, kurā ir redzami mākslas un fotogrāfijas pasaules lielie vārdi un uzvārdi. Tagad tas ir Stokholmas zīmols numur viens, apdzenot pat ļoti populāros muzejus, piemēram, [modernās mākslas muzeju] Moderna, pat Vāsas muzeju un tamlīdzīgi.

Vispirms tā bija ļoti, ļoti naiva vēlme, apņēmības pilns jautājums pašiem sev: kāpēc gan lai mums pašiem nebūtu tāda vieta? Pats “Fotografiska” zīmols ir pazīstams ar to, ka tas vēlas parādīt, ka tas ir savādāks muzejs, nekā mēs esam pieraduši, un daudzējādā ziņā atšķirīgs. Pirmkārt, mēs esam privāts muzejs, un tādējādi mēs vēlamies parādīt, ka māksla un kultūra var tikt administrēta arī no privātas pārvaldības, un tas iespējams tikpat augstā līmenī kā valsts pārvaldītās mākslas institūcijas. Otrkārt, “Fotografiska” nenozīmē “tikai” izstādes, tā ir sabiedriskā pulcēšanās vieta, kafejnīca, veikals un restorāns.

Jau mūsu tapšanas stadijā bija skaidrs, ka tam visam ir jāspēlē kopā, un tad tas atnesīs pietiekami daudz apmeklētāju un ieņēmumu, lai mēs varētu to mierīgi pārvaldīt. Un tieši šis aspekts mūs uzrunāja un pārliecināja. Kad sākām sarunas ar Stokholmas “Fotografiska”, viņi, izrādās, jau paši bija domājuši par savas filiāles atvēršanu, bet nebija nonākuši pie konkrētas atbildes, kur tieši.