Kāda ir RLB un RLBN vieta un loma Dziesmu un deju svētku tradīcijas uzturēšanā un stiprināšanā?

Par skaisto namu pilsētas centrā skaidrs – tas stāv jau otro gadsimtu un stāvēs vēl, ja mācēsim apsaimniekot. Te notikuši un notiek dažādi dziesmu un deju svētku sarīkojumi, konkursi, pieņemšanas, balles, danči un citas tikšanās reizes. Zāles tiek postas un izdaiļotas, apkopējas strādā, tualetes darbojas, naktī namu sargā gan elektronika, gan sargu modrās acis. Arī 30. jūnijā, dienas vidū namā valda rosība – tiek nesti podesti, sofites, staipīti kabeļu kilometri un aparatūras kilogrami – tā ir Latvijas Televīzija, kas tiešraidē parādīs karogu cildināšanu. Tepat Nauris Puntulis, dejotāji no “Vektora”, Signe Pujāte, koklētāji no “Baltiem”, kori un liels pulks žurnālistu. Cik mūsu sabiedrībai Rīgas Latviešu biedrība ir būtiska? Vai nama tēls nav spēcīgāks par biedrības zīmolu?

Jautāju Latvijas Nacionālā kultūras centra direktorei Signei Pujātei: ”Vai vari iedomāties situāciju, ka Dziesmu un deju svētku rīkošana no valsts rokām tiek nodota RLB?”

Signe atbild precīzi un lietišķi kā sabiedrības vadības kursa gala eksāmenā:

“Valsts varētu deleģēt daļu savu funkciju nevalstiskām organizācijām – piemēram, RLB un Dziesmu svētku biedrībai. Tad vajadzētu arī pašai RLB no maza rīkotāju pulciņa paplašināties, jo funkciju mūsdienās ir ļoti daudz. Nekur nepazustu arī tās lietas, ko nodrošina pašvaldības, kā transports, izmitināšana un citas. Valsts iesaiste jau nav tikai tas, ko redzams svētku brīdī. Strādāts tiek dienu un nakti krietni pirms svētkiem un arī pēc tiem.”

Vēl pārspriežam, ka laikam būtu vajadzīgs pārejas periods – publiskās pārvaldes principi paredz pakāpenisku varas funkciju nodošanu nevalstiskām organizācijām, tāpēc Rīgas Latviešu biedrībai nākotnē varētu būt lielāka loma šo svētku rīkošanā.

Jautāju zinātniekam Guntim Šmidhenam (Guntis ir Vašingtonas universitātes Sietlā Skandināvijas studiju departamenta asociētais profesors un Baltijas studiju programmas vadītājs), kurš tieši tagad raksta jaunu pētījumu par Dziesmu svētkiem: “ Vai vari iedomāties, ka nākošie Dziesmu svētki varētu nenotikt? Piemēram, valsts atteiktos tos rīkot un finansēt?”

Guntis ir strikts: “Nē, tas nav iedomājams, ka nenotiktu Dziesmu svētki. Cilvēki nepieļautu svētku izbeigšanos – rīkotu paši kā mācētu. Lūk, Rīgas Latviešu biedrība, tā taču nestāvētu malā, latviešu organizācijas ASV, Eiropā un visā pasaulē nekādā gadījumā nepieļautu svētku apstāšanos”.

RLB nama vestibilā satieku karogu cildināšanas režisori Daci Pūci un jautāju, kāpēc pie cildināšanas tik maz pašas Rīgas latviešu biedrības – nav tās biedrības pašdarbnieku un pat visas latvju tautas lepnumam – Dižkoklei [i] nav dota iespēja satikties ar otru visas latvju tautas lepnumu – Līgo karogu. Pūces kundze plašākā sarunā neielaižas, atbildot: “Ko man iedeva, ar to es taisu.” Vairāk jautāt nav laika, jo sākas LTV tiešraide –

runā mūsu priekšsēdis Guntis Gailītis. Viņa runa ir ir īsa, Guntis atgādina zīmīgu sakritību, ka Pirmie Dziedāšanas svētki sākās tieši pulksten 14:00, vien pirms 150 gadiem! Runu pabeidz ar mūsu biedrības devīzi: “Stāvi stipri, strādā droši! Latvijai!” un izpelnās ovācijas.

Pēc karogu cildināšanas jautāju Guntim: “Kāpēc tik grūti pārliecināt svētku rīkotājus, ka te ir ne tikai Nams, bet arī Cilvēki? Ne tikai biedrības nams, bet arī pati biedrība, kurā gan senāk, gan tagad savā brīvajā laikā darbojas ievērojami mūsu sabiedrības pārstāvji?”

Piemēram, pats nupat gāju iekšā mūsu biedrībā un mani jau kāda atbildīga apsardzes persona ķēra aiz rokas un gribēja izvadīt ārā. Paglāba tikai C kategorijas preses karte...

Guntis saka: “Esmu sapratis, ka tikai palēnām, pamazām, mierīgi un ar prātu varam kaut ko izdarīt, lai biedrībai būtu kāda loma tajos svētkos, ko mūsu biedrība ir radījusi, izveidojusi, ilgu laiku rīkojusi līdz rīkošanu nodevusi valsts institūciju rokās. Saproti, viss ir sarežģīti, jo visi grib tikt pie teikšanas, un, kas tur bijis pirms mums, viņus neinteresē. Tāpēc jau pašiem regulāri ir jāatgādina tautas vēsture, biedrības loma un neko nevajag sasteigt. Jāizmanto arī izdevīgs gadījums. Piemēram,

vakar mēs pielikām piemiņas plāksni pie biedrības fasādes, klātesot visai svētku vadībai, virsvadītājiem, žurnālistiem, ministriem. Cik tas prasīja nervu un skriešanas, lai dabūtu septiņus saskaņošanas parakstus. Pārlieku liela birokrātija ir vēl viena parādība, kas atbaida”.

Skumji aizeju līdz Līgo zālei, paskatos sienas cilnī, kur uz mani raugās zelta kokle – mūsu nacionālais lepnums, kas ierakstīts kultūras kanonā, mūsu Dziesmu svētku simbols un palūdzu piedošanu, ka neesam spējuši pārliecināt svētku režisorus, producentus un citus menedžerus, kam šis simbols neliekas nekas īpašs.

[i] Basa kokle jeb bāgs, kuru šodien dēvējam par Dižkokli, tapusi meistara Eduarda Krauksta (1896-1969) darbnīcā. Viņš izgatavoja bāgu 1947. gadā, un daudzus gadu desmitus instruments ir stāvējis kādas mājas bēniņos Jūrmalā. Pēc rūpīgas izpētes kokļu meistars Rihards Valters izgatavoja Dižkokles kopiju. Izpēti veica Rīgas Latviešu biedrības darba grupa ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu. Dižkokles garums ir 209 cm un par to rūpējas apvienība “Rīgas danči”.