Tuvā nākotne, kas attēlota romānā, šķiet neiedomājama, taču… iztēlojieties paši. Nāvējošs vīruss ir pārvērtis pasauli: notiek mērķtiecīga visu dzīvnieku izkaušana. Viņu gaļu vairs nedrīkst izmantot pārtikā, tas draud ar mokpilnu nāvi. Vai cilvēcei turpmāk jākļūst par veģetāriešiem?
Dažu mēnešu laikā pēc sērgas izplatīšanās notiek neiedomājamais. Ievērojot noteiktas atrunas, tiek legalizēts kanibālisms. Cilvēce tiek sadalīta divās grupās: tie, kuri ēd un tie, kurus ēd.
“Imigranti masveidā sāka laisties lapās. Imigranti, margināļi, nabagi. Jo viņus vajāja un slaktēja. Šis rūpals kļuva legāls, kad valstu valdības padevās miljonus ienesošās, taču apturētās gaļas industrijas spiedienam. Tika pielāgotas saldētavas, pieņemti jauni noteikumi. Drīz vien, lai nodrošinātu milzīgo pieprasījumu pēc gaļas, kaujamos upurus sāka audzēt kā lopus,” mums stāsta romāna galvenais varonis. Saldētavas galvenais menedžeris Markoss Teho ir birokrāts un veiksminieks. Viņš nav sajūsmā par jauno pasaules kārtību, taču iesaistās tās darbā un strādā apzinīgi. Ja likums nosaka, ka ēšanai paredzētās “galvas” nedrīkst izmantot nekur citur, tas ir jāievēro. Ja ne citādi, tad paša drošības labad. “Turēt vergus ir aizliegts. [..] ģimeni nosūdzēja un nosūtīja izstrādei par desmit mātīšu nodarbināšanu nelegālā darbnīcā.[..]Prese par to rakstīja vairākas nedēļas. Viņš atceras teikumu, ko visi sašutuši atkārtoja: “Verdzība ir barbarisms!”