Stāsta morāle – mēs, latvieši, tomēr neesam barbari un mežoņi. Mūsu folkloras krātuvē ir atrodami apraksti par dejām, kuras mēs dejojam distancēti. Mūsu dejas nav pārsātinātas ar barbarismiem, kā kļūdaini domāja ķīniešu zinātniece.

Viena no skaistākajām mūsu tautas dejām ir deja ar dvieli, kuru agrākos laikos visbiežāk dejoja kāzās.

Dvielim, raugoties no nemateriālās kultūras skatupunkta, tāpat kā koklei, ir “dvēseļu tilta” funkcija. Dvēseļu tilts savieno mūs ar senčiem un nākamajām paaudzēm. Tāpēc kāzās liek šķīvi zem dvieļa, ko sasitīs līgavainis, klēpī nesdams līgaviņu, tāpēc ietinam jaundzimušo baltā linu dvielī un tāpēc kapā laižam mirušo ar diviem dvieļiem.

Tikai ļoti maz no mūsu deju folkloras mantojuma mēs redzam Deju svētkos. “Mūžīgais dzinējs” jau bija milzīgs solis, var teikt, pat kvalitatīvs lēciens, ja salīdzina ar iepriekšējiem neveiksmīgiem eksperimentiem.

Jau varēja just to enerģijas apmaiņu starp dejotājiem un skatītājiem, nu vismaz nogājiena brīžos, kad skatītāji sveica dejotājus un dejotāji sveica viens otru, dodot pieci. Brīžiem Daugavas stadions uzbangoja, iemīļotas melodijas darīja savu un izcēlās Latgales daļa, kur nemirstīgā Harija Sūnas “Ludzas kadriļa” un atdeves ziņā tai pielīdzināmais Jāņa Ērgļa “Buobu dancis” bija koncerta kulminācija.

Dziesmu un Deju svētku izskaņā mūs uzrunāja jaunais valsts prezidents. Atmiņā iespiedās Edgara Rinkēviča vārdi par to, ka nākamajā dienā pēc svētkiem jāķeras pie darba. “.. ar šo enerģiju, kas gūta šonedēļ, ķersimies pie mūsu valsts tālākas attīstības..” – teica Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs.

Mēs Rīgas Latviešu biedrībā šodien rīkojamies tieši tā, kā novēlēja prezidents – sākam darbu, lai sagatavotos nākamajiem, 2028. gada Deju svētkiem, un piedāvājam svētkos dejot varbūt visskaistāko mūsu tautas deju – Dvieļu deju.

Lai dejotu Dvieļu deju, nepieciešami dvieļi. Nevis kaut kur noausti un par valsts naudu samaksāti šaura, balta auduma metru tūkstoši, bet īsti pūra dvieļi no mūsu māmiņu, vecvecmāmiņu un vecvecvecmāmiņu pūra lādēm. Ticu un ceru, ka tādu ir vēl daudz, lai mēs varētu apzināt gan dvieļus, gan dejotājus, kas vēlas dejot šo lielisko deju 2028. gada Deju svētkos divreiz lielākā skaitā, cik dvieļu mums būs.

Lai mūsu svētkos nebūtu brīžu, kad rodas tukšuma sajūta. Citādi varam iekrist ārējā spožuma valgos. Tukšdejošana, tukšdziedāšana un tukšmuldēšana nereti bija sajūtama okupācijas laiku svētkos, bet tās bija obligātās nodevas, lai svētki nepazustu. Brīvā Latvijā tās ir atmetamas kā nelietderīgas un pat nelietīgas uzvedības parādības – tāpat kā okupekļi–puškinekļi jāatmet pakalpīga klanīšanās jeb servilisms savulaik uzspiestās krievu valodas priekšā. Jau esam atteikušies no tādām kroplīgām uzrunas formām kā "biedri Bērziņ!" un "biedrene Anna Petrovna". Vēl tikai tas vārds koļekķivs ir aizķēries mēles galā. Vai ievērojāt, ka latviešu ārvalstu dejotāji ātrāk spēj izrauties no Maskavijas maigās varas ķetnām un pat svētku programmiņā netiek saukti par koļekķiviem.

Simboliski romantiski ir mūsu nupat pagājušo svētku koncertu nosaukumi – “Balts”, “Tīrums. Dziesmas ceļš”, “Gaismas dārzs”, “Saules dziesmu audeklā”, “Šūpulis”, “Mēnesnīcā”, “Laika upe”, “Tīra spēle. Gods, godi, godīgums”.

Kā mans dvielis var tikt pieņemts un kur tas paliks?

Ja vēlaties ziedot pūra dvieļus Dvieļu dejai, tad tos pieņem Rīgas Latviešu biedrībā. Lai notiktu tikšanās ar RLB Folkloras komisijas atbildīgajiem biedriem, jāsūta epasts uz folklora@rlb.lv vai jāsūta ziņa interneta vietnē "Facebook"/Rīgas danči. Noteikti nepieciešams arī dvieļa stāsts.

Turklāt, ja dvielis ir ģimenes relikvija un no tā nav vēlēšanās šķirties, tad var dvieli tikai piereģistrēt un ar to paši dejot vai aizdot kādam jaunākam pārim. Plānots, ka pēc dejošanas tikai ziedotie dvieļi nonāks Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja krājumā.